Ķermeņa masāža
05.10 10:00-17:00
Brīvo vietu skaits: 5
Mans stāsts būs atbilde māmiņai, kas uzsāka diskusiju par tagadējo audzināšanu un to, kas bija agrāk.
Uzreiz gribu piebilst, ka ar savu rakstu nevēlos nevienu aizvainot.
Sākšu ar to, ka tuvojos tai vecuma kategorijai par kuru tika teikts, ka mēs neesam bijušas sievietes, bet nodzīti zirgi. Te man ir jāpiebilst, ka paskatoties apkārt, bieži ar nožēlu ir jānoskatās tieši uz jaunajām sievietēm, kas velk mugurā kas pagadās un staigā nesaprotamos veidojumos savāktos matos. Nav vecuma cenza sievietei, kas vēlās izskatīties labi. Bija sievietes, kas neizskatījās nekā, tad un ir arī tagad.
Mana mamma strādāja rūpnīcā, uz darbu gāja sešos no rīta, bet es neatceros, ka viņa izietu no mājas bez frizūras vai nenokrāsojusies. Viņa gribēja labi izskatīties un tā kā veikalos bija grūti nopirkt ko īpašu, viņa iemācījās šūt un tērpus sev modelēja pati. Mamma vienmēr ir staigājusi aukstpapēžu kurpēs ( Spiļkās), arī pēc darba, viņa nāca no veikala augstu paceltu galvu un neviens nevarēja pateikt, ka viņa ir nogurusi un desmit stundas strādājusi pie slīpmašīnas.
Es audzināju divus bērnus viena, bet man pat prātā nevarēja ienākt, iziet no mājas nesavedot sevi kārtībā. Es kā reiz izbaudīju to prieku, kā ir mazgāt autiņus un gludināt tos. Es cēlos sešos un gulēt gāju ap divpadsmitiem, kad pabaroju maziņo pēdējo reizi. Man pietika laika gan mājai, gan sev un arī mazam piemājas dārziņam. Es nevarēju atļauties nopirkt dārgas drēbes, bet tas bija laiks, kad sākās lietoto drēbju bums un es tur atradu labas drēbes gan sev, gan bērniem. Tagad es audzinu trešo bērniņu, strādāju pilnu slodzi, man ir sabiedriskie pienākumi, māja un dārzs, bet tas nenozīmē, ka man nav laiks būt kopā ar savu bērnu. Es pat gribu teikt, ka tagad man ir pat vairāk laika, nekā tad, kad es audzināju lielos bērnus un tas ir saistīts ar to, ka es plānoju savu laiku.
Ja mēs runājam par darba zirgiem, tad te nu man jāatzīst, ka es piekrītu viedoklim, ka jaunā paaudze , liela daļa, negrib un nemāk strādāt un pie tā esam vainīgas mēs viņu mammas, jo gribējām, lai mūsu bērniem būtu vieglāk un dzīvotu labāk.
Mīļās meitenes, ticiet man, Jūs neko nevarēsiet paspēt un viss liksies grūti, kamēr dzīvosiet kopā ar vecākiem. Kad dzīve ir jāsāk plānot pašai un nav neviena blakus, kas tavā vietā var kautko izdarīt ir jāatrod iespēja ar visu tikt galā pašai. Es to redzu pēc savas mīļmeitiņas. Es ar prieku un lepnumu skatos, kā viņa ir iekārtojusi savu dzīvoklīti. Kā viņa plāno izdevumus. Bet dzīvojot kopā arī viņa neko nevarēja paspēt un nekam nebija laika, tagad atrodas laiks visam- būt māmiņai, sakoptai sievietei un labai sievai.
nosiguldas
bibii