Pagriez dzīvi par 180 grādiem: Mūžīgais jautājums un šaustīšana par to, kas ir perfekta mamma

Lai arī mums mājās TV nav ierasts, mazajās mājās tie ir veseli divi un milzīgi. Ik pa laikam izdodas arī esot “fonā” redzēt un saklausīt to, kas ikdienā aktuāls, bet milzīgajā skrējienā pamests novārtā.

Vai šis skrējiens attaisno vakarus bez miega pasaciņas, vakarus bez kopā būšanas, dienas, kuras pavadītas pavirši un nepilnvērtīgi? Un raidījums “Super mamma” lika man aizdomāties par to, kas nosaka būt super mammai. Vai tas, cik vizuāli skaista esmu, cik pasakas izlasījusi, cik kopīgi mājas darbus izpildījusi, kādu mājokli viņiem nodrošinu, cik bieži apskauju un, cik bieži mums visām ir kopīgie laiskie vakari, pankūku rīti, vai vēlie pidžamu vakari. Vai es gribētu būt super mammai un, vai man tādai ir jābūt? 

Šodien ar Emīliju kopīgi meklējām dāvanu manam vīrietim, kaut ko pavisam niecīgu, bet mīļu… Vesels izaicinājums to paveikt Pilsētā ar rītdienu. Zinu, ka vienmēr esmu gribējusi viņu īpaši pārsteigt ar īpašiem niekiem, ko viņš ļoti novērtē, bet šoreiz šo skrējienu virpulī esmu tā iegriezusies, ka piemirsu par skaisto un īpašo “sirsniņdienu”. Un ziniet, Emīlija man saka – mammu, Tu esi visskaistākā mamma pasaulē. Es viņai jautāju – kādēļ Tu tā saki un izklausies tik pārliecināta? Ir taču tik daudz sievietes, kuras ir vēl skaistākas… Es esmu rādījusi daudziem draugiem Tavas foto ( dzīvē sastapt skolā mani ir retums 😊) un viņi ir teikuši, ka Tava mamma ir ļoti skaista, skaistāka, nekā viņiem. Lūk, par ko runā bērni savā starpā. Ir arī dienas, kad viņa man saka, cik briesmīga esmu, ka nemīl mani… jā, arī tādas dienas mums ir, arī šīs situācijas nav izbēgamas esot citā pilsētā, citā vidē, ar citiem cilvēkiem un ar daudz aizņemtāku mammu, kā ikdienā, jo visiem viņu vajag – pusaudzei, lielajam puikam ( arī tad, ja tas ir tikai viens telefona zvans nedēļā), skolniecei un bērnudārzniekam un no šīs mammas pāri vēl jāpaliek sievietei. Es tiešām cenšos no sirds dot tik, cik es spēju, tik, cik mana izpratne par mammu būšanu un došanu man atļauj. Esmu dzirdējusi pārmetumus, vai nav prātīgāk izsvērt dzīvot savelkot jostas, bet pavadīt vairāk laika ar bērniem. Es īsti tam neesmu gatava, esmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk brīvība, tai skaitā – finansiālā, kad zinu, ka varu aiziet uz vakariņām jebkurā dienā kopā ar draudzenēm, ka varu aiziet uz veikalu neskaitot centus un, ka spēju ar bērniem aiziet uz kino, baseinu, vai vēl kādu izklaidi, viņiem neatsakot…. Kad ik pa laikam spēju viņus īpaši pārsteigt, it sevišķi dēlu, kurš ir ļoti tālu un tāds prieks, kad viņš saņem šos mūsu sūtījumus ar latviešu rupjmaizi, ar rokām adītu cepuri, mīļu rokassprādzi, Svetlanas cepumiem un meža gaļas konserviem… ne jau tādēļ, ka viņam nebūtu, ko ēst, vai nepietiktu naudas cepurei… zinu, ka viņam finanšu brīvība ir lielāka, bet šis ir tas, kas sasilda arī tik liela bērna sirsniņu…

Vai maz ir šādas Super mammas, kur ir šie kritēriji, pēc kādiem viņas tiek mērītas? Pēc tā, cik “končas” nopērk, ka kreņķi lieli, vai šādām mammām vispār bērniem kreņķu nav? Vai tas, cik ilgi mazuli biji spējīga barot ar krūti, vai tas, ka esi mājās 24/7 un pieejama rokas stiepiena attālumā vienmēr, jo Super mammas nestrādā. Vai tieši otrādi super mammas ir ministres, prezidentes, direktores utt. 

Ja tā padomā, kāda es mamma varēju būt 19gados divdesmit gadus atpakaļ? Kāda man pieredze un, cik mammu lietu, būšanu un nebūšanu es vispār zināju? Cik pareizi izmantoju hendlingu, vai īstajā laikā vedu mazuli ārā, vai pratu pareizi pabarot, ieaijāt un izauklēt? Trakums, ja tā atceras… nereti kauns paliek, nereti negribas par to nevienam stāstīt, jo nesapratīs, bet uz to brīdi es darīju visu pēc labākās sirdsapziņas, lai būtu vislabākā mamma savam puikam, ņemot vērā manu mazo pieredzi, vecumu un ikdienu. Es pieļauju, ka tad, ja jūs viņam pajautātu, kāda ir Tava mamma, viņš noteikti pateiktu – Manējā… Ar visiem strīdiem un “brīnumiem”, kas mums bijuši… Pieļauju, ka ir daļa, ko viņš man nav stāstījis, bet ļoti lielu daļu savu emociju un sajūtu viņš man stāsta, garās, garās sarunās, kad viņš šaubās, kad viņš ir vīlies, kad ir laimīgs, kad ir domīgs…. Un tā, manuprāt, ir augstākā pilotāža, ko piedzīvot attiecībās ar bērniem. Tāpat kā ar pusaudzi, kurai tik nozīmīgi, lai es esmu viņas treniņā, tik nozīmīgi tomēr pirmajai atsūtīt ziņu pēc “ugunīga” strīda un pateikt – lūdzu, lūdzu, piedod, es mīlu Tevi mammu. Kad bērnudārznieks apvijas ap kaklu tik cieši, kad elpa aizraujas, kad uzzīmē ģimeni, kuras vislielākā daļa esi Tu. Lūk, tad Tu mierīgi visu apdomājot saproti, ka Tu saviem bērniem esi Super mamma, spējot dot to visu, kas viņiem ir gan materiāli, gan emocionāli, gan arī fiziski vajadzīgs, balansējot ar to visu katru dienu. Super mammai nav vajadzīgs Supermena kostīms, piespraudīte, parametri ( 90/60/90), bet gan sirds tieši tāda, īpaša, kāda ir tikai sev, savai un vienīgajai mammai saviem bērniem…. Ne par velti bērni izvēlas savus vecākus un es tam no sirds ticu, jo tieši mēs esam viņu instruments ar kuru iet tālāk pasaulē izvēloties milzīgo kāpienu…

Cik bieži Jūs sevi šaustāt par to, vai esat gana laba un Super mamma savējiem 😊

Padalies un pastāsti savu stāstu par šo, jo nereti izdodas pieķert sevi pie domas, vai nenodaru pāri viņiem izdarot tik izšķirošas izvēles.

Pastāsti arī Tu savu stāstu, ko darīji, lai piepildītu savus sapņus, kā pārvarēji sevi un cīnījies ar apkārtējo “spiedienu”?

Piedalies projektā arī TU, iedrošinot mainīt dzīvi, iedrošināt runāt par problēmām, par kurām ikdienā nerunā!

Dalīties ar savu stāstu vari Māmiņu Kluba portāla komentāros, gan Facebook un Instagram.

Kā iesūtīt rakstu?

• caur podziņu pie sava profila PIEVIENOT RAKSTU iesūti savu blogu
• Izvēlies sadaļu Sievietēm un tagus Pagriez-dzīvi-par-180-grādiem
• kad viss izdarīts, jāspiež vien SAGLABĀT, un stāstiņš ieceļos portālā!

Anonīmi savus stāstus vari sūtīt arī uz indra@maminuklubs.lv.