Pagriez dzīvi par 180 grādiem: Kā visvairāk pietrūkst dzīvojot pilsētā ar rītdienu

22. Feb 2023, 00:00

Diezgan bieži uzdodu sev jautājumu par to, vai tiešām viss ir tik rožaini un skaisti, mainot dzīvi par 180 grādiem? Vai tiešām viss bija tik vienkārši un atlika tikai pagriezt muguru, sakrāmēt kastes, aizvērt durvis un aizbraukt? Vai tam, ka ik pa laikam ir tukšuma, vientulības sajūta, ir vainojama “Pilsēta ar rītdienu”? Vai šī sajūta man nebūtu arī jebkurā citā pilsētā, jebkurā citā valstī?

Lai arī draugu un draudzeņu man nav daudz, bet tie ir un pārsvarā par un ap Rīgu, kaut vai tikai nepilnas stundas braucienā no Rīgas, man ik pa laikam viņi ir jāsatiek. Jebkurā dienā, vēlā vakara stundā, kad līdz šim kļuva skumji, vai vienkārši vēlējos satikties uz tasi kafijas vai tējas, vai cieša apskāviena, – ziņa draudzenei un es nepilnas stundas laikā biju klāt, vai, ja jutu, ka vajadzīga kāda pastaiga kopā ar sev tuvu cilvēku, arī tā nebija problēma. Man šādas sajūtas nav bieži, jo esmu no tiem, kuriem patīk ik pa laikam vientulība, patīk ik pa laikam “nolīst” no burzmas, nelikt aktivitātes sociālajos tīklos un censties norobežoties arī no kolēģiem, paņemt brīvu vakaru no mājas soļa un arī “neiespringt” uz stāstu rakstīšanu, kā man tas bija aizvadītajā nedēļā. Vienkārši ļauties nedomāt, ļauties agrām, vai tieši otrādi, ļoti vēlām pastaigām gar jūru, kamēr visi jau guļ, vai vēl guļ…Bet tas tuvo cilvēku tuvums dikti, dikti šeit pietrūkst… ar smiekliem, savu piedzīvojumu izklāstu, savas ikdienas izklāstu un to, ka apzinos, cik fantastiski cilvēki man ir līdzās. Apzināties, ka, gadiem ejot, netiekoties pat pus gadu, gadu, satiekoties ir šī foršā sajūta, kad Tev līdzās ir fantastiski cilvēki – draudzenes no skolas laikiem, brālēns, bijušie kolēģi, draudzenes, kuras savedušas kopā interesantās un amizantās situācijās un ar viņām esam spējušas saglabāt šo saikni, lai arī tiekamies ļoti reti…

Tieši šis, manu silto un foršo cilvēku trūkums ir sajūtams šeit… Es tikai lēnām sāku veidot draudzības, es tikai lēnām sāku pavadīt vakarus ar jaunām paziņām, draudzenēm, pielāgojoties vietējiem, ieturot distanci un vēlmi šim atturīgajam vēsumam. Pat nespējat iedomāties, cik šis vēsmums sākumā spēj būt kaitinošs un traucējošs. Nekad nebūtu ticējusi, ka ar kurzemniekiem ir tik traki šajā jomā, jo man taču viena fantastiska un dulla kurzemniece draudzene ir, tikai tiesa gan no Liepājas puses. Fantastiska un unikāla sieviete, viņa gan mani vairāk uztver kā meitu un lielā meita viņu uztver kā savu foršo un stilīgo omīti. Un ziniet, vienā no retajām reizēm mana lieliskā Jana uztaisīja tādu gājienu – nevis tikai uzņēma savās mājās uz pusdienām manu lielo meitu, bet pieteicās atvest no Liepājas līdz Ventspilij, lai beidzot satiktu arī mani klātienē un redzētu, kā man izdevies iedzīvoties šeit.

Lai arī man nav sirdssiltu attiecību ar vecākiem, bet pietrūkst arī viņu. Lai arī dzīvojot Rīgā ciemojos pie viņiem reti, kādas četras reizes gadā, nu jau vairāk kā pus gadu neesmu bijusi ciemos pie viņiem. Pietrūkst arī brālis un viņa foršais puika, brālēns un viņa lieliskās meitenes. Neesot līdzās, rokas stiepiena attālumā ar saviem mīļajiem cilvēkiem, vientulības sajūta iezogas ļoti bieži, lai arī sirdī Tu neesi viens, lai arī līdzās Tev ir cilvēks, kurš Tev ir tuvs, bet… šie īpašie cilvēki, šie Tavi cilvēki tālumā, tas gan pietrūkst. Protams, varam plānot meiteņu vakarus, draudzeņu ballītes, pastaigas gar jūru, bet visforšākās un nereti pat visnepieciešamākās ir tieši spontānās ideju tikšanās… ar tekstiem – sildi tēju, braucu, vai arī - esi gatava pēc pus stundas, brauksim saulrietu skatīties, vai tieši otrādi – ļoti atklāti un tieši – man ir tik slikti, ka man Tevi vajag.

Jūs domājat, ka šīs pārdomu, vai arī neziņas dienas ir tikai tad, ka esi jau iegriezis šo milzīgu pagriezienu? Šo citādās dzīves ratu? Nē, nereti šis pagrieziens ir tik milzīgs, ka slikta dūša metas, ir dienas, kad nejūti šo “drive” sajūtu un prieku par to, ko dari, kur esi, kad šausti sevi, vai tiešām ceļš ir īstais… Ticiet, vai ne, arī man neiet gludi, arī es savos teju četrdesmit esmu vēl milzīgas mācību stundas, vai to varētu pat nosaukt par studijām, priekšā un neredzu beigas šīm mācībām. Mācos sadzīvot ar sevi, izanalizēt, mācos mācīties no sevis un no savām kļūdām, mācos saprasties ar cilvēkiem, mācos apgūt to, no kā visu dzīvi esmu bēgusi un slēpusies… mācos nesteigties un būt pacietīga, mācos darīt mazāk, mācos nedarīt neko kādā konkrētā posmā, mācos lūgt palīdzību tad, kad ūdens smeļas mutē un kļūstu pavisam nejauka un neciešama. Ticiet man, arī es spēju būt neizturama un kaitinoša, nejauka un netaisna… es ar šo visu vēl joprojām strādāju, tikai izrādās, ka katrā vecumā mēs uz šo lūkojamies citādāk un savā veidā progress notiek…lēnām, bet notiek, jo Tu spēj atzīt savas kļūdas, centies tās analizēt, centies atrast sakni tam visam un centies sākt strādāt ar šo sakni… Kā man iet? Kā pa kalniem un lejām un, ja pat bērni pasaka – mammu, Tev nav taisnība un šajā brīdī Tu esi nejauka... lūdzu, padomā... tad Tu sēdi un domā, meklējot sakni, risinājumu un virzienu... vispirms jau pajautājot sev, ko Tu vēlies. Tad, kad nokļūsti tādā kā strupceļā, tad tieši šie īpašie cilvēki, kuri ikienā Tavā ir visai reti, ir tie, kuri spēj Tevi izvilkt no šī strupceļa, lai palīdzētu virzīties tālāk, bet, ja viņi vairs nav rokas stiepiena attālumā... ir skumji un brīžiem ļoti, ļoti vientuļi....

Ļoti ceru, ka arī Tev ir savs, vai savi šie īpašie cilvēki. Piezvani, vai aizsūti viņam ziņu un pateicies, ka viņš Tev ir....un Tu spēj iedomāties, cik fantastisku dienu Tu viņam radīsi 😊

Pastāsti arī Tu savu stāstu, ko darīji, lai piepildītu savus sapņus, kā pārvarēji sevi un cīnījies ar apkārtējo “spiedienu”?