Pa īstam iemīlēt skriešanu

Lai gan skrējēju rindās mani var manīt nu jau četrus gadus, 7.maijā būs mans pirmais Sieviešu skrējiens. Bet kā viss sākās?

Kad piedzima vecākais dēls, es kādu vakaru izdomāju, ka pieteikšos maratonam. Nu, ne jau 42km distancei, bet 5km gan. Lai arī tas varētu šķist ļoti maz, man, kā cilvēkam, kurš nekad iepriekš mūžā nebija skrējis (skriešana pakaļ sabiedriskajam transportam neskaitās), tas bija pat ļoti daudz. Tajā maija dienā es aizgāju uz startu un noskrēju. Patiesībā, tā īsti nemaz nebiju trenējusies, vien precīzi divas reizes izgājusi tepat pa ieliņu paskriet. Toreiz vīram ar milzu lepnumu lielījos, ka varu aizskriet līdz veikalam un atpakaļ (līdz veikalam un atpakaļ ir 1,5km), taču dziļi sirdī, neskatoties uz to, ka it kā domās gatavojos skriešanai, šo nodarbi ienīdu. Riebās, ka visu laiku sasvīstu, ka dur sānos, ka trūkst elpas un vispār – baigi berza kājas. Loģiski, ka loģika tobrīd nebija mana sabiedrotā, jo devos skriet ar sporta apaviem, kas pirmkārt paredzēti zālei, otrkārt – manai kājai ir par šauru.

Sajutusies kā liela sportiste, devos uz sporta preču veikalu, lai nopirktu sev skriešanas apavus. Kā es izvēlējos? Vadījos tikai un vienīgi pēc cenas. Lai arī tagad saprotu, ka tie man tomēr nebija īsti piemēroti, tie man palīdzēja atvērt manu skriešanas čakru, jo beidzot es sapratu, ka skriet var arī bez tulznām un riebuma. Un kopš tā brīža es sevi varu nosaukt par īstu skriešanas fanātu, jo es sapratu, ka es varu!

Atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka toreiz pieļāvu daudzas kļūdas – devos uz sacensībām skriet bez treniņiem, nepiemērotos apavos (apģērbā arī), pielietojot nepareizu tehniku. Toreiz es savus 5km noskrēju zem 30 minūtēm un nākamajā gadā pieteicos jau pusmaratonam. Noskrēju arī to, piedevām, ar ļoti cienījamo rezultātu.

Pa šiem gadiem esmu „apaugusi” ar skriešanas apaviem (manā kontā tagad jau ir trīs skriešanas apavi, kurus izvēlos pēc noskaņojuma un laikapstākļiem), skriešanai paredzētu apģērbu un arī pieredzi.

Tagad, kad jau esmu divu bērnu māmiņa, gatavojos savam pirmajam Sieviešu skrējienam. Kāpēc? Es gribu sajust to milzīgo sieviešu spēku un enerģiju, kad mēs visas dosimies trasē, jo parasti, dažas minūtes pirms starta, jūtu, kā vēderā sāk trakot tauriņi, un mani pārņem uztraukums, laime un neizsakāms enerģijas pieplūdums vienlaikus.

Jo sievietes var!