Lai cik dīvaini tas neskanētu, bet šis uzdevums man bija pats grūtākais. Es esmu pieradusi, ka visu, ko vēlos es varu sev sagādāt pati. Es ieplānoju noteiktas lietas un meklēju risinājumu, kā pie tā tikt. Es sen negaidu un nepūšos, ja vīrs nevar nolasīt manas velmes no lūpām. Es cienu, to ko viņš dara un zinu, ka to viņš dara no visas sirds un mīlestības pret mani.

Mūsu kopdzīves sākumā es bieži apvainojos, jo vīrs principā nemāk dāvināt ziedus, bet man tos tik ļoti gribējās, tagad es tam vairs neredzu tik lielu nozīmi, jo man ziedu vietā ir daudz citu mazu sīkumiņu, kas katru dienu apliecina viņa attieksmi pret mani, tās ir ieliktas pusdienas trauciņā, jo viņš zin, ka pašai man tam neatliks laiks. Vakariņas, kad nāku nogurusi no darba. Karsta tēja vai saklāta gulta un vēl un vēl. Bieži šādas lietas mēs uztveram kā pašas par sevi saprotamas, pat nepadomājot, ka tieši tie sīkumi arī parāda otrās pusītes attieksmi.

Es tieši pretēji esmu ļoti romantika būtne un lai nebojātu svētkus, es tos plānoju pati, jo zinu, ka vīrs par to nepadomās. Patīkami ir abiem, jo ir svētku sajūta, un man ir gandarījums par padarīto.

Pēc ilgām pārdomām nonācu pie savas velmju piramīdas

 Vīram šīs manas velmes nav noslēpums, mēs ar to strādājam.

• Par pirmo runājot, jāuzdod jautājums pašai sev, bet vai es to tiešām gribu, gadiem viss ir kontrolēts un sakārtots pa plauktiņiem. Iespējams, kāds to nosauks par neuzticēšanos, bet tā nav. Mēs ģimenē esam sadalījuši pienākumus pēc mūsu spējām un prasmēm. Es plānoju, kontrolēju maksājumus, turu mūsu finanses, bet vīrs atbild par tehniskām lietām. Es no tā neko nesaprotu un viņam netraucēju. 
• Runājot par otro punktu, man, patiesi, laiku pa laikam gribās, lai "pabrauc pa ausīm"vārda tiešā nozīmē. Un ja godīgi sen tik daudz man glaimojošu vārdu kā šajās nedēļās, kad pildu šos uzdevumus,  neesmu saņēmusi.

Iespējams vienkārši biežāk vīrs jāuzvedina uz domu pateikt ko tādu, ko man gribētos no viņa dzirdēt.

• Te nu man jāatdzīst ka tā ir mūsu abu lielākā sāpe, bet iespējams tapēc mūsu jūtas ir arvien stiprākas, mēs nepaspējam viens otram apnikt. No otras puses, tik ļoti gribētos ar viņu nokļūt "neapdzīvotā salā" kaut uz neilgu brīdi. Kur nebūtu mājas problēmu un neviena, kas mums traucētu pabūt kopā tikai diviem vien.

Lai kā tas bija vērtīgi, jo sen nebiju sev uzdevusi jautājumu, ko es gribu un kas man pietrūkst. Un vai tiešām tieši tas pietrūkst.  Es vēlreiz pārliecinājos, ka mana izvēle bija pareize, jo man ir vīrs kādu es vienmēr esmu vēlējusies un bērniem tēvs par kādu sapņoju, kad raudot skatījos tumšajā naktī un jautāju, kapēc maniem lielajiem bērniem jāaug vieniem. Es tikai nesaprotu, kapēc tik ilgi bija jāgaida. Iespējams, ka tad es nespētu novērtēt to, ko liktenis man ir devis.

Labākā sieva 2014: trešais uzdevums