Nr.22 - Kad Laimes sajūtai brīvdienas..

06. Feb 2017, 15:58

Lai arī daudz strādāju ar sevi un nu jau esmu iemācījusies izbaudīt procesu, gūt laimes sajūtu un būt laimīga, protams, ir īpašības, situācijas un lietas, kas manu laimes sajūtu reizēm izbalina un tā paņem brīvdienas. Visu šo nedēļu centos ieklausīties sevī, atrast un izprast lietas, kas man traucē justies priecīgai un laimīgai, kaut lielos vilcienos to apzinos jau ļoti sen.

Manu laimes sajūtu satricina aukstums, slikta pašsajūta, mans kategorisms, ieciklēšanās, ironija un lielā mērā arī apkārtējo vērtējums.

Es ļoti ilgu laiku nevarēju ciest ziemu. Pat nespēju noformulēt īsti kāpēc, bet tīri organiski priekš manis tas šķita neciešamākais gadalaiks (gan tīri no fiziskā viedokļa (sniega šķūrēšana piespiedu kārtā, malkas nešana, krāšņu kuršana, visi tie aizputinātie ceļi, menedžēšana, tumsa utt.utjp.)), gan psiholoģiski, gan organiski (aukstumā nespēju sakarīgi nedz domāt, nedz darboties, visas manas mūzas un iedvesmas ir vienkārši atsalušas un sasaldētas). Jau rudenī uzliku taimeri ar laika atskaiti līdz pavasarim. Šogad ir noticis brīnums. Es pamazām sāku iemīlēt ziemu. Es sapratu, ka laika joslu es mainīt nespēju, arī globālā sasilšana mūsu platuma grādos tik drīzā laikā pavasari ziemas vietā nepiedāvās, tad nu atklāju, ka varu uz ziemu paskatīties no citas puses. Ziema patiesībā ir vissiltākais gadalaiks. Tik daudz siltuma mājā, krāsnīs un plītī nav nevienā citā gadalaikā, tik balta sniega sega nesasilda zemi un nepriecē acis nevienā citā gadalaikā, tik daudz pagatavotu ēdienu cepeškrāsnī ir tikai šajā aukstajā laikā, tik daudz izdedzinātu sveču, tik daudz karstu kafijas krūžu un karstu tēju, tik cieši piespiesties savam vīram, lai sasildītos... un vēl, un vēl, un vēl daudzi citi – „tik..”

Katru reizi, kad aukstums nāk izgaiņāt manu laimes sajūtu, es cenšos savīstīties ciešāk segās, iedomājos par tiem visiem "tik..", izdzeru karstu kafijas krūzi, paskatos un ziedošo narcišu podu un zinu, nekur jau tas pavasaris nepaliks, viss notiks. Ja nebūs šis aukstais pārdomu laiks, nespēšu izbaudīt to siltumu, ko man sniedz vasara! Dzīvē vajag to līdzsvaru, lai cik reizēm man tas šķistu nepatīkami.

Manu prieku un laimes sajūtu ļoti tiešā mērā var satricināt mana pašsajūta. Ja man kas sāp, vai slikti jūtos, tad skaidrs, nepieciešama tūlītēja sevis reanimēšana un ārstēšana, citādi – „vakars uz ezera!”, sabojāšu ikdienu arī pārējiem un tad jau sniega bumbas efekts garantēts, burkšķēs viens uz otru visi. Šo laimes izjūtas balinātāju esmu jau apzinājusi, tad nu galvenais vēl tagad iemācīties noķert tās sliktās pašsajūtas simptomus un neielaist tos dziļāk sevī.

Lai cik ļoti es to nevēlētos, joprojām manu laimes sajūtu satricina arī mans kategorisms un ieciklēšanās, kam pa virsu vēl reizēm savu valsi uzdejo arī pakrietna ironijas deva. Esmu kategoriska gan savā viedoklī, gan pastāvošā iekārtā. Mani, piemēram, tracina ļaudis, kuriem lēni kas pielec (es vēljoprojām burkšķu, kad uz ceļa „ņuņājās” kāds „mācībnieks” , jo nesaprotu, kapēc viņus vispār laiž uz ceļa, pirms viņi ir iemācījušies normāli braukt!?! (mūs, savulaik, neizlaida ārpus mācību poligona, kamēr brīvi nepārvaldījām tehniku un nebijām krustu šķēršu izriņķojuši, stundām mācoties, aiz sētas :D ) ) , kaut saprotu, mēs, cilvēki, taču esam tiiiik dažādi! Tad nu tagad mēģinu vienkārši neuzkurināties un ilgstoši neieciklēties kādā lietā, ja saprotu – tas man traucē justies labi!

Manu laimes sajūtu lielā mērā iespaido arī apkārtējie. Lai gan esmu uzaudzējusi biezu ādu, tomēr, atkal un atkal pieķeru sevi pie sajūtas, ka, lai arī kā es to nevēlētos, tas cilvēku vērtējums (tieši tāpat kā vienaldzība) vai nu mani paceļ, vai pilnīgi neapzināti sagrauj (varbūt reizēm pat absolūti nevietā). Ja vēl te pieslēdzās mans ļoooti stingrais pašvērtējums, tad vispār „čau!”. No pilnīga prieka varu aizbraukt līdz domai, kamdēļ vispār tas viss bija jādara, jāraksta utml. Tas arī bija mans šīsnedēļas lielākais atklājums priekš sevis, jo pirms tam nebiju tik izteikti to novērojusi (vai, precīzāk, apzinājusies). Mans secinājums? - Jo mazāk darīšu, rakstīšu un dalīšos savās domās publiski, jo labāk. Nevienam citam tāpat tās manas domas nedz interesē, nedz šķiet būtiskas, tad kādēļ lieki sevi kacināt, rakstīt, gaidīt atgriezenisko saiti un saprast – „beztolkā”? :D Daudz feināk ir uzlikt tās savas domas uz papīra, ielikt vēstuļu kastē un pēc kāda laika pārlasīt pašai, bez citu klusējošu, publisku acupāru klātbūtnes. Kamdēļ gan bojāt to manu rakstīšanas prieku? Varbūt kādreiz tās manas domas būs noderīgākas?

Dzīve ir tik krāsaina un tas ir lieliski, ka nav tikai balts vai melns, bet ir arī pelēks, dzeltens, zaļš, oranžs un sarkans, lillā, zils un zelta... un visvisāds citāds arī. Izbaudu to un esmu laimīga!

Paldies par iespēju ielūkoties sevī un atklāt ko vērtīgu priekšdienām!