Nr. 2: Monta "Kad nezini - smieties vai raudāt?"

06. Feb 2017, 14:23

Laimei traucē ikdiena. Nē, tai nudien nav nekādas vainas. Reizēm tā gluži vienkārši šķiet tāda pabalējusi un pelēcīga. Un ir brīži, kad tās ir mazliet par daudz.

Manai laimei traucē;

*Reizes, kad pusplikai jāskraida no dušas līdz mazulim gultiņā un atpakaļ. Neskaitāmas reizes.

* Īpašas un sarežģītas receptes izsapņošana, kad gatavošanas laikā attopies pie neskaitāmiem traukiem, kuros radies kas mistisks un nevēlams. Dodies pēc cīsiņiem.

*Brīži, kad mani pārņem negaidīts entuziasms kam īpašam, taču pēkšņi attopos atkal darot tās pašas ierastās un garlaicīgās lietas. Vienkārši tāpēc, ka tās ir obligātas. Un tam īpašajam laika neatliek.

*Spēcīgi spontāni laimes uzplūdi, atceroties kādu īpašu mirkli, cilvēku, piedzīvojumu. Taču tad es dodos mazgāt traukus.

* Cilvēki, kuri sasola “kalnus” un iepriecē līdz neprātam, taču tad maina domas un visu atceļ.

* Pastaigas, kuras sākas ar pacilātu garastāvokli, taču beidzas ar slapjām kājām un pārgurumu, cīnoties ar šausmīgiem ceļiem vai raudošu zīdaini.

* Izplānotas jubilejas, brīvdienas vai svētki, kurus tomēr nevaru realizēt, jo nav laika, naudas, iespēju.

* Izsapņots jauns imidžs kā tai skaistajai sievietei televizorā, taču tad tu ieraugi sevi spogulī. Un dodies uz veikalu pēc ierastās matu krāsas.

*Radošuma uzplūds, kad gribi fotografēt/adīt/rakstīt, iekārto vidi ap sevi, taču tad pamostas mazulis, kuram nāk divi zobiņi vienlaicīgi. Ardievu, mirkli!

*Darbiņi, kurus atliec uz vakaru, kad “mazulis gulēs”, taču rezultātā tu aizmiedz kopā ar viņu. Labāk neatgādiniet par ieplānoto!

* Tas dvēseliski sāpīgais mirklis, kad kāds pieskata bērnu, kamēr tu nolako nagus vairākās kārtās, tos rūpīgi izrotājot, taču jau pirmajā brīdī ko iesākot darīt, nagi tiek neatgriezeniski sabojāti.

* Neprātīga vēlme izbraukt no mazpilsētas, taču nav auto, un izmantot sabiedrisko transportu ar zīdaini negribās.

*Tev uzdāvina sen izsapņotu orhideju, taču tu neatrodi laiku to aplaistīt. Vai vienkārši par to atcerēties. Tā novīst.

Un tā varētu turpināt mūžīgi... Nē, laimi atņemt nevar. Un arī izbojāt nē. Tā ir patstāvīga, - dvēseles stāvoklis, kurš neatkāpjas. Taču šādi sīkumiņi rada aizkaitinājumu, kurš, savukārt, var "paskrāpēt" mūsu laimīti. Tās virskārtu. :)