Neizbraucami ceļi, slapjas kājas un peļķes "duša"

Dažas dienas ir “jautrākas” par citām. Un “visjautrākās” ir tās, kad notiek viss, kas vispār var notikt. Reiz pēc ilgiem laikiem arī mani šāda diena apciemoja.

Mana ciešā gulētāja naktīs un harmoniskā smaidītāja pa dienām ir nolēmusi pārbaudīt mammītes pacietību. Klusā īdēšana nakts vidū ik pēc pāris stundām pēdējās 5 dienas ir kļuvusi par normālu parādību. Paldies Dievam, pēc knupīša iedošanas, rociņas paturēšanas vai paņemšanas blakus gultā, meitiņas ciešais miedziņš uz stundiņu, divām atkal atgriežas. Arī pa dienām iet samērā jautri – kliegšana, kaušanās, nesaprotams “bada streiks”, līdz tomēr izdodas princesi pielauzt uz ēšanu un iemidzināt. Pat pastaigas ir kļuvušas “jautrākas”, veikalā ieiet ir bail – nu kā tad tā – ar tādu raudošu bērnu? Nē, es, protams, nesūdzos. Kopumā jau mums iet ļoti labi, vienkārši jāpārorientējas jaunam posmam. Liekas, pamazām jau sāku pierast.

Bet pirms pāris dienām tā nevarēju teikt. Otrā slikti gulētā nakts pēc kārtas, (jūtu līdzi mammām, kurām tā ir ikdiena jau no bērniņa dzimšanas) uzsākot rīta procedūras atklājas, ka cerības uz mierīgu dienu arī ir jāatmet – mazo neapmierina pilnīgi nekas. Tobrīd vēl turējos braši. Nolēmu doties pastaigā, sazvanījāmies ar vecmāmiņu – iesim ciemos!

Jā, ārā tik skaisti, viss tik balts sasnidzis. Bet – kurā brīdī baudīt, ja viens ratos nemierīgi dīdās un spļauj knupi no mutes ārā, lai varētu pabļaustīties. Bet man nervi stipri, knupis atpakaļ, atpakaļ, atpakaļ un lēnām virzāmies uz priekšu. Un te nu pirmais šķērslis – gājēju pārejai priekšā milzu sniega valnis. Stumju savus smagos ratus kā traka. Gandrīz izgāžu savu dārgumu! Mēģinu celt. Nu nesanāk. Cilvēki skatās, kauns… Tomēr tiekam pāri. Tālāk drebelīga un netīrīta taciņa, mazā ratos kratās un skatās uz mani neizpratnē – kāpēc tā? Tūlīt arī protesti. Tālāk vēl viena šausmīga gājēju pāreja, viens nenotīrīts stāvlaukums, no kura sniegs savests uz ietves, viens izpalīdzīgs garāmgājējs un viens sastrēgums, kamēr cīnāmies pie vēl vienas pārejas uz lielā ceļa... Murgs. Bet man nervi stipri!

Kājas jau slapjas. Domāju par slimošanu ar zīdaini… Kā to vispār varētu apvienot? Mazulīte beidzot iemigusi, esam uz gludi tīrītas gājēju ietves, rati mierīgi ripo, un es jūtu, kā nervi pamazām atslābst. Nav jau nemaz tik slikti, un diena tik skaista. Noņemu kapuci, lai labāk redzētu to ziemas pasaku. Un te, nez no kurienes, garām brauc “ fūre” un,…nošļāc mani un ratus no galvas līdz kājām! Stāvu apstulbusi ar pavērtu muti. Acīs pamazām kāpj asaras… Noritot vienai, seko arī citas.

Man ir stipri nervi, bet ir “jautrās” dienas. Un tās ir tās dienas, kad vienkārši ir vajadzīgs kārtīgi izraudāties. Un viss.