Mirkļi no skrējējas ikdienas

Lai gan pēdējā laikā nogurums ir ņēmis virsroku un vēlme padarīt 101 darbu nozīmē arī to, ka mani retāk var redzēt skriešanas apavos, skriešana pavisam noteikti nav pazudusi no manas ikdienas. Tai manā sirdī atvēlēts savs stūrītis.

Vakar prātoju, kā Tevi iedvesmot šonedēļ skriet, jo līdz Sieviešu skrējienam palikušas vien piecas dienas. Jau svētdien tiksimies Mežaparkā, un tad es izdomāju. Šoreiz vēlos pastāstīt Tev par tiem saviem īpašiem skriešanas mirkļiem, kuri ir bijuši kā pamudinājums skriet vēl un vēl.

Pašos pirmsākumos, kad gatavojos savai pirmajai pusītei (pusmaratonam), skriet devos teju katru vakaru. Un lai vīrs un dēls nesēdētu mājās, viņi man brauca līdzi ar velosipēdu. Atzīšos, mani kaitina skriešana kopā vēl ar kādu, kur nu vēl, ja tas kāds brauc uz velosipēda. Iedomājies, ir karsta diena, sviedri tek, bet tavējie Tev pabrauc garām un uzsauc: „Nu, ko Tu tik lēni! Ātrāk nevari?!?” Šādās reizēs, protams, ir putas uz lūpām un gribās vai nu skriet ātrāk, vai arī neskriet nemaz. Tomēr tā viena reize bija īpašāka. Manam dēliņam bija tikai viens gads. Abi ar vīru brauca man, skrejošajai, blakus, kad vīrs dēlam teica, lai uzsauc mammai kādus uzmundrinošus vārdus. Ko dēliņš? Saskatījies tobrīd pa TV rādīto hokeja čempionātu, māja man ar rokām un sauca: „Sarauj, Lat-vi-ja, sarauj Lat-vi-ja!” Tobrīd no smiekliem gandrīz vai pamiru, jo bērns tiešām bija iegājis azartā un vēlējās mani iedvesmot. Un es toreiz savu skrējienu noskrēju līdz galam.

Vēl viens moments, kas atmiņā iespiedies visspilgtāk, ir mans pirmais pusmaratons. Tajā rītā uz centru devos ar milzu uztraukumu, vērojot, kā agrā rīta stundā lēnām piepildās trolejbuss, katrā pieturā iekāpjot pa kādam skrējējam. Tā man bija īpaša diena. Uztraukums, taureņi vēderā, nelielas bažas, vai es to spēšu, mīņāšanās pirms starta signāla, pēdējie kilometri un tad finišs. Atceroties, kā pārskrēju pāri finiša līnijai, man gribas raudāt arī tagad. Toreiz es patiešām lēju laimes asaras. Es noskrēju un stāvēju lietū raudādama. No laimes, ka es to varu. Ka es, cilvēks, kurš veselības problēmu dēļ nekad nav drīkstējis vingrot, tagad var paskriet. Toreiz mani finišā salijušu, bet laimīgu, sagaidīja vīrs ar dēlu. Atnesuši man siltas, sausas drēbes. Ziniet, kad piepilda savu sapni, uz kuru tik ilgi ir iets, gribās šo mirkli savā atmiņā attīt atpakaļ vēlreiz un vēlreiz. Varbūt nākošgad to izdarīt, noskrienot nu jau maratonu? 42 skan iespaidīgi, bet nekas nav neiespējami. Vajag tikai laicīgi sākt gatavoties un sevi noskaņot.

Pavisam noteikti skriet mani pamudina arī mana neatlaidība. Ar meitiņu vēderā turpināju piedalīties sacensībās un trenēties. Un, noskrienot, piemēram, Stirnu buka distanci, abi ar vīru saskatījāmies mīlestības pilnām acīm, jo tikai mēs abi zinājām, ka šoreiz ar mani kopā skrēja arī meita. Protams, šādās reizēs skriet prātīgāk būtu bijis pa taisnu, vienlaidus trasi, jo taku skrējienā tomēr jāspēj saglabāt augsta modrība – saknes, celmi, kalni, ielejas un citi šķēršļi. Taču, par spīti savai grūtniecībai un uzmanībai, mans skriešanas temps vēl aizvien bija gana labs, lai apsteigtu pat daudzus čaļus, tā savai komandai no padsmit cilvēkiem nopelnot otru augstāko punktu skaitu komandu ieskaitē. Pavisam neslikti grūtniecei, ne?

Ar šo visu gribu tikai atgādināt, ka skriešana ir lielisks veids, kā dot sev enerģiju, padarīt savu dzīvi krāsaināku un, ko tur liegties, uzlabot arī ķermeņa aprises. Vajag tikai sev ticēt un iedvesmoties! Viss pārējais būs! Sāc ar ātru soļošanu, pamazām, kad jūti, ka esi gatava, pārej lēnā skrējienā, un, kas zina varbūt pēc Sieviešu skrējiena nākamgad tiksimies jau uz starta kādā no maratoniem?

Lai izdodas!