Mežavairogi

Mežavairogi ir mājas zoo un dzīvnieku patversme, kur mīt galvenokārt cilvēku bezatbildības un ļaunuma ievainoti zvēriņi.

Lai atrastu Mežavairogus, jābrauc cauri visai Ķekavai, aplī jānogriežas 3. izbrauktuvē, tad pēc pāris kilometriem atkal aplis, kurā izbrauktuve pa pirmo ceļu. Un tad mazliet uz priekšu arī būs norāde, kas vēsta, ja jānogriežas pa labi no ceļa. Grants ceļš vedīs iekšā uz meža pusi, līdz ieraudzīsiet zīmi, ka pa kreisi arī atrodas meklētais. Auto jāatstāj ierīkotā autostāvvietā.  Tā kā mums bija līdzi 2 lieli maisi ar siltām segām un grauzēju būrītis, kas noteikti dzīvnieku patversmei noderēs, stiepām tik turp. Saimnieki ņem pretī pilnīgi visu, kas varētu noderēt dzīvnieciņiem. 

Ieejas maksa (ziedojums), lai apskatītu zoo-

Bērni -1 EUR,

Pieaugušie-  2 EUR.

Par, šķiet, 1 eiro, var palēkāt uz batuta.

Apskatīt zoo var katru dienu no 10-18, izņemot pirmdienas.

Mežavairogi ir tiešām meža ieskauti. Liekas, ka varētu būt klusums, bet nepārtraukti apkārt rej sunīši, dzied gaiļi, citi dzīvnieki kaut ko stāsta. Klusuma principā nav. Pēc gandrīz 3 stundu būšanas tur, šķita, ka esmu bijusi veikalu pilnā cilvēkā, nevis dabā:)

Iepazīstināti ar teritorijas plānu, dodamies pie būrīšiem un aplokiem. Ko tik tur neatrodam-kazas, aitas, kas Terēzei dikti gāja pies sirds, jo zina aitiņas no multenītes aitiņa Šons. Zosis, no kurām gan drusku baidījāmies. Kad mēģinājām iet tā garām pa ceļu, viņas tā aizdomīgi skatījās, bāza ārā mēli un sāka vicināt spārnus. Kā zināms, labāka mājas sarga par zosīm jau laukos nav. Pūces, kas, nosēdušās viena otrai blakus rindiņā, tieši mums pretī un blisināja actiņas. Izskatījās tikt iešām komiski. Mana meitiņa tām pretī visu laiku ūjināja, par ko pūcēm lielais izbrīns bija.

Daudz būrīšu ar dažādu nokrāsu trušiem, arī pavisam maziņiem kamoliņiem. Jenoti un pundurlācītis, nūtrijas, koši papagaiļi, pīles, vistas, gaiļi, kas nepārtraukti dziedāja, savas krāšņās spalvas izrādīdami. Protams, pļavās govis, zirgi, poniji, arī cūkas, nobarotas pavisam resnas, izskatījās dikti apmierinātas ar dzīvi.

Un, protams, lielais voljērs, kurā mitinās divi brūnie lāči. Nu jau viņiem ir 11 gadi. Nokļuvuši Mežavairogos no Kalvenes zoodārza. Šeit tika vienu brīdi arī izmitināti no Līgatnes atvestie Puika un Mikus.

Dzīvniekus, protams, barot nedrīkst. Manējie tik skrien no viena pie otra, lūkodami, kas tad nu vēl mīt kādā no būrīšiem. Protams, protams, ļoti daudz suņu-visdažādāko sķirņu, vecuma, veselības stāvokļa un dzīvesstāsta. Gandrīz katrs no viņiem lec pretī, pieglaudis ausis, kā lūgdams, lai ved mājās. Patiesībā jau ļoti skumīgi uz viņiem noskatīties, bet no otras puses, tur tie tiek pabaroti, apmīļoti, saārstēti. Un ja atbrauc brīvprātīgie, suņi tiek izvesti arī pstaigā. Protams, to dara arī darbinieki, bet, domāju, ne katru dienu tas izdodas, jo vienkārši trūkst darbaroku un laika.

Mani zēni arī, protams, izvēlas suņukus, ko pastaidzināt. Izrādās, šos abus nekad neizvēloties apmeklētāji, jo pēc izskata jau nav nekādi cēlie. Pēc nepilnas stundas staigāšanas arū suņi nāk atpakaļ, mēkli izkāruši. Iedodam vēl viņiem suņu kārumus (saņēmuši atļauju) un atgriežam būros. Tajos ir arī divi haskiji-tik skaisti un cēli, vienam tik skaistas zilas actiņas. Acīmredzot, nebija nevienam vajadzīgi.

Ši nu reiz ir vieta, kur aizvest bērnus un uzskatāmā veidā parādīt, kas notiek ar dzīvnieciņiem, kad tie ir apnikuši, kad tos vairs nemīl. Vieta, kur rast sajūtu, kā uzņemties atbildību par to, ko esi pieradinājis un savā mājā ielaidis.

Kamēr puikas staigāja pa mežu, es ar mazo peku izmantojām pie mājas uzslieto rotaļu laukumiņu. Mūs neatstāja ne uz mirkli, pat pēdējā brīdī pie auto līdzi nāca mīlīgs, pūkains kaķītis, kuru arī patversmē netrūkst.

Varbūt jūs tieši meklējat mājdzīvnieku? Tad aizbrauciet uz izvēlieties īsto. Info šeit mezavairogi.lv/

Dēli mazliet saskumuši par redzēto, pilni savām domām, sēžas tik auto iekšā, lai dotos tālāk.

Esam nolēmuši aizbraukt uz netālo Doles salu, kas atrodas, nogriežoties pa kreisi no Rīgas HES, Salaspils teritorijā. Uz salas var arī nokļūt ar sabiedrisko transportu no Salaspils.

Tā kā mazā vēl auto guļm, nolemjam apbraukt apkārt salai. Sanāca mums kopā aptuveni 9 kilometri. Lielākā daļa grants ceļš. Mājās mazgātajam auto vairs krāsu neredzēja:) Doma, ka kaut kur varētu piekļūt pie Daugavas, ir muļķīga, jo visur ir privātīpašumi. Foršas, sakoptas sētas. Var just, ka šī ir bijusi zvejnieku dzīvesvieta. Cerējām arī kādu kafejnīcu atrast, bet nesekmīgi. Tāpat Villa Dole, kuras nosaukums dzirdēts, stāvēja vientulīgi, aiz aizslēgtiem vārtiem.

Esam atgriezušies pie Daugavas muzeja. Novietojam auto un dodamies pie kases. Ieejas biļetes-

Pieaugušie -2 eiro

Skolnieki, pensionāri- 1 eiro

Ģimenes biļete - 4,50 eiro

Un, kas visiepriecinošākais, daudzbērnu ģimenes-bezmaksas.

Dodamies tik iekšā parka teritorijā.  Tajā apskatāmi dažādi objekti-no akmens 1802.gadā darināta vāze, dažādi skaisti akmeņi, jūrniecības priekšmeti.  Pie muzeja ēkas, kas ierīkota Doles muižas kungu mājā, novietots vikingu kuģis "Indriķis", ko būvējis J. Zīle. To var arī iegādāties.

Daugavas muzeja telpās var iepazīties ar Latvijas senāko vēsturi, sākot pat no akmens laikmeta. Tāpat apskatāmi dažādi jau mūsdienām tuvāk lietoti priekšmeti zvejniecībā un plostniecībā.Mazo māsu vairāk interesē akvārijos peldošās zivtiņas. Gidi muzejā nav īpaši atsaucīgi un pilnīgi neko mums nepastāsta par ekspozīcijā ietvertajām lietām.  Žēl. Dodamies laukā. Un te nu varu tikai pastāstīt, kas vēl redzams parka teritorijā (telefons nosēdās:)) Mums tiek atvērtas 17. un 19.gs. celtās ēkas -dzīvojamā māja, kur redzams, kā dzīvoja senos laikos, kas atradās istabās,kādi bija virtuves darbarīki. Interesanti. Līdzīgi kā Brīvdabas muzejā Rīgā. Ir arī šūpulītis, pīts augstais krēliņš. Tik tiešām var iejusties tā laika noskaņā. Klēts, kūts un pirts. Klēts ēkā ir tiešām milzīga zvejas rīku kolekcija (ap 1000 priekšmetiem), tāpat apskatāms savdabīgs no kokiem uzsliets veidojums. Izrādās, tā ir unikāla lašu un nēģu taču konstrukcija. Ļoti daudz interesantu materiālu.

No salas paveras skats uz Katlakalnu. Dabas ainavas, protams, dievīgas. Parka teritorijā ir iespēja arī nomāt mājiņas pasākumiem, ir arī rotaļu laukumiņš, vieta pie upes, kur peldēties. Tāpat tur atradām krodziņu Nēģis, kas diemžēl durvis nebija vēris. Jābrauc atkal citreiz, jo nevarējām jau vairs izbaudīt pasākumu (vēders prasīja ēst), tāpēc devāmies uz Rīgas pusi.

Lai remdētu izsalkumu, iegriezāmies viesu namā Visdari. Tas atrodas tieši pretī pagriezienam uz Dārziņiem.

Bijām patīkami pārsteigti gan par teritoriju, gan ēdienu. Apkalpošana gan varēja būt labāka (nejaukt pasūtījumus utt.) Paēduši gardu jēra gaļas zupu ar turku zirņiem (mazā porcija 2,20), soļanku, franču karbonādi ar frī (kopā 5,90), padzēruši kafiju (1,50) un sulas (1,00), kā arī apēduši saldējumu izlasi (2,70),  dodamies laukā, paskatīties, ko slēpj priežu ieskautais laukumiņš. Tur tik tiešām ir padomāts par to, lai bērniem būtu interesanti. Ir gan slīdkalniņš, gan savdabīgas šūpoles, kā nēši, gan mājiņa uz vistas kājiņas, gan aplokā trusīši. Visa teritorija priežu čiekuriņu pilna, ko meitiņa mēģina salasīt. Tāpat dažādos objektos sastādītas krāšņi ziedošas puķes. Skaisti! Un nemaz nav sajūtas, ka atrodies principā lielās šosejas malā. Un ēdiens tik tiešām bija gards, porcijas, manuprāt, lielas. Tikai neņemiet neko no bērnu ēdienkartes. Lai arī cena ir mazāka, kvalitāte diemžēl nav feina. Nez kāpēc iedomājas, ka bērni nezina, kas ir labs ēdiens.  Bet viss pārējais ideāli!Un iekštelpās ir arī liels lego galdiņš, kur bērniem darboties.

Šo vietu noteiokti varu ieteikt ģimenēm ar bērniem!