Meklēju harmoniju un mācos iecietību

Meklēju harmoniju un mācos iecietību

11. Jan, 12:05 Ievas_mamma Ievas_mamma

Kārtējais posms, kad ar meitiņu esam divatā. Un šī bija pirmā reize, kad tam labprāt arī piekritu.

Kaut kā ikdienā atkal un atkal iezogas gan rutīna, gan ekrāni, lai kā arī es censtos to visu izskaust. Visam pa vidu bez ierastajiem pienākumiem ir tie, kurus pati sev uzkrauju pilnīgi bez jēgas. Un tad vēl tie centieni kaut kā visam pa vidu uzturēt ugunskuru starp mums abiem – blakus netīriem traukiem un pilniem pamperiem ieraudzīt arī otru. Tam visam seko radi, draugi, pasākumi – viss, kas it kā tuvina, bet prasa tik daudz pūļu un raižu.

Man tiešām riebjas to teikt, bet pienāk brīdis, kad bērna aprūpe sāk šķist kā pienākums – putras bļoda, dibena mazgāšana, pamperis, miegs, kombinezons, rati… Varbūt citas tā arī dzīvo, bet es gribu saglabāt to maģisko sajūtu, kāda ir vienīgi esot ar savu bērniņu. Gribu, lai katrs kopīgais brīdis ir mazs piedzīvojums, nevis formalitāte. Nevēlos attapties dienā, kad vedu viņu pie rokas uz pirmo skolas dienu. Kad nav knupja, nav pampera, nav ratu, un gandrīz vai paša bērna nav – mazs lielais cilvēks!

Tāpēc dienu pirms drauga komandējuma priecīgi apskāvu meitu un skaļi teicu – tu būsi mana! Ziniet, man to tik ļoti gribējās! Neieiet savu reizi dušā, uzēst kādu ledusskapī atrastu pārpalikumu, grīdu tikai izslaucīt un nemazgāt, nesaklāt gultu līdz pusdienas laikam un viļāties tajā pidžamās. Es šīs divas nedēļas pilnībā pakārtoju meitai, necenšoties paveikt miljons darbu vienlaicīgi.

Ziniet, cik forša ir sajūta, ja dienā, kad bērns ir kā mežonis, jo nāk četri ilkņi vienlaikus, un viss lido pa gaisu, var atļauties neko nedarīt – vienkārši paraudāt kopā ar viņu (jo maniem nerviem ir zemas kapacitātes baterijas), padauzīt dīvānu, piedāvāt miljons dažādu spēļu un miljards uzkodu veidu, vanniņu pusdienas laikā un pat manis izpildītu deju istabas vidū. Lai kā arī nebūtu, nebija nekādu blakuslietu, kas man traucētu koncentrēties uz būtiskāko – manu bērnu. Un tad, kad es divas stundas biju cīnījusies, lai noliktu viņu pagulēt pa dienu, es padevos un ieaijāju viņu uz rokām. Tas nebija noticis tik sen, ka pat nebiju aptvērusi, cik ļoti viņa ir izaugusi. Cik maz vietas vairs palicis man klēpī… Tāds maģisks, maģisks mirklis.

Man ir arī kāds konkrēts mērķis – mācīties iecietību, pacietību un mieru. Jo tā viennozīmīgi ir mana vājā puse. Viņas bombardēšana mani iznīcina uz vietas, bieži izeju no istabas, atstājot mazo cilvēciņu raudam. Jo man atkal vajag savākties… Protams, nav jau tā, ka es nesarunātos un neskaidrotu, taču pie pirmās pretestības mēdzu padoties un nolaist rokas. Nu cenšos laboties. Ziniet, nevēlos sevi slavēt, bet pirmie rezultāti jau ir parādījušies. Pēkšņi izskatās, ka viņa mani sadzird un saprot, uzklausa. Beidzot jūtu, ka manam vārdam ir arī kāda vērtība. Varbūt es vienkārši visu gribēju sasteigt, un vēl nebija pienācis īstais laiks.

Katrā ziņā, kamēr meitiņas tēta nav mājās, tās mazās rociņas man apvijas divtik bieži. Nu, sakiet man, kura mamma to neizbaudītu? Un arī naktīs viņa no savas gultiņas lien pie manis, ierušinās blakus, saceļ kājas uz manis un tik klusi un mierīgi elpo. Un es viņu tik ļoti, ļoti jūtu…

Nekad nevar zināt, kā būs vēlāk. Cik daudz būs brīva laika, cik spēka, enerģijas un uzmanības. Ja mums ir šis mirklis, lai būtu kopā, tad to es uzskatu par pašu lielāko dāvanu.

Ievas_mamma Ievas_mamma 10. Jan, 04:15 Ilvija82

Paldies! 😀 Tādi mums ir tie laiskie rīti, jauki, ja sanāk to sajūtu iemūžināt vienā fotogrāfijā. 😀

Ilvija82 Ilvija82 10. Jan, 03:40 Ievas_mamma

Skaista bildīte!

Ievas_mamma Ievas_mamma 10. Jan, 12:39

Foto no pašas krājumu dziļumiem. 😀