Meita: Kādēļ tieši viņu Tu izvēlējies par manu tēvu

Audzināt bērnus nav viegls darbs un to es vēlētos saukt tiešām par grūtu un atbildīgu darbu, kurš jādara pārdomāti, ar mīlestību un komandas garu. Ja šajā darbā nav komandas, tad ir grūti.  Un tas, kādu komandu mēs sev ilgtermiņa izvēlamies,  un veidojam, ir atkarīgs pašiem no sevis.

Ar vecākā dēla tēti bijām kopā īsu, bet skaistu posmu, apprecējāmies vēl jauni, dulli, pirmajā gadā pēc vidusskolas beigšanas, sagaidījām savu pirmdzimto un sākoties īstai ģimenes dzīvei sapratām, ka kopā mums ir grūti.Nav kopīgu mērķu nakotnei, tādēļ izšķīrāmies. Protams, bērns sākumā ļoti pārdzīvoja, bet tagad viņš man bieži vien saka:"Mammu, cik labi, ka jūs ar tēti izsķīrāties. Man nepatika, ka Jūs strīdaties, bet tagad man ir divas ģimenes un es jūs abus ļoti mīlu, jūs pat spējat normāli sarunāties." Jā, ar dēla tēvu mums ir ļoti labas attiecības un vienmēr bērns ir vēlējies atpūsties kopā ar tēti, lūgt padomu sporta jomā. Viņš saprot, ka ikdienā viņa ģimene esam mēs, bet atpūšas un ciemojas viņš pie tēta, nekad viņam tas nav liegts, jo uzskatu, ka tās mammas, kuras liedz bērnam satikt tēvu, domā tuvplānā. Ir mums ģimenē arī šādi piemēri, bet par to stāsts būs citreiz.

Nolēmu dzīvot vēlreiz un pamēģināt

Noticot skaistiem vārdiem un bezrūpīgai nākotnei nolēmu dot sev otru iespēju, sākt dzīvot kā sieviete un justies mīlētai. Pašlaik daudz neiedziļinoties laikā līdz lielākās meitas piedzimšanai, par to pastāstīšu, kad būšu gatava, jo stāsts tam būtu visai nepatīkams, to kādreiz uzrakstīšu priekš tām mammām, kuras dzīvo šādā purvā un nevar saņemties no tā izkāpt, bet vajadzētu, to apsolos kādreiz uzrkastīt kā mudinājumu dzīvot un būt kā piemērs tam, ka dzīve turpinās neatkarīgi no tā, vai Tev ir trīsdesmit, četrdesmit, vai Tev ir viens, divi, vai pieci bērni. 

Ziņa par grūtniecību bija satraucoša

Ziņa, ka esmu stāvoklī ar otro mazuli, teikšu godīgi, mani biedēja, jo nejutos pārliecināta. Taču tad, kad meitas tēvs šo ziņu uzzināja, viņš bija sajūsmā, viņš man uzdāvināja rožu klēpi, viņš veda pie ārstiem, izskatījās, ka viņš pat satraucas par manu veselību, pārdzīvoja, ka pastāvēja risks zaudēt mazuli līdz brīdim, kad vēders bija ļoti redzams un bija 100% pārliecība, ka mums mazulis būs un mainīt tur vairs neko nevar. Tad ar katru dienu es vairāk un vairāk apzinājos, ka kopā mēs noteikti vairs nebūsim un kopā mēs nedzīvosim, ka nu jau divus bērnus es auzdināšu viena.

Pa logu pametu dzīvokļa atslēgas, lai man atvestu nepieciešamās mantas

Es pati aizbraucu uz Dzemdību Namu, kad uzzināju, ka palieku slimnīcā, sazinājos ar viņas tēvu, bet arī tikai tādēļ, ka man bija nepieciešamas mantas, es no slimnīcas 7.stāva viņam nometu sava dzīvokļa atslēgas un īsziņā aizsūtīju info, kur stāv mans čemodāns. Viņš man to atveda, bet tad,kad es jau biju operāciju zālē, viņš medmāsiņām pateica, kur čemodānā stāv mazās drēbes . Es meitiņu pirmā neredzēju, jo viņai bija veselības problēmas un viņa tikai ievietota inkubatorā, tēvs viņu apraudzīja. Kad pajautāju medmāsiņai, kā jūtas mazā, viņa atbildēja:"Viņa ir tik mīļa, viņai ir tik skaistas drēbītes, mums reti kad mazuļiem ir tik skaistas drēbītes. Meitenīte ir ļoti līdzīga tētim." Un pie šiem vārdiem man kamols kaklā iesprūda. Pie sevis nodomāju:"Tikai ne to!" Tagad to es varu pateikt skaļi gan sev, gan visiem. No slimnīcas viņš mūs atveda mājās un vēl teica:"Tev būtu jābūt man pateicīgai, ka atvedu jūs mājās, ka Tev nebija jabrauc ar Taxi, ziniet ar tādu attieksmi laikam labāk būtu pirmo ceļu mērojušas kaut ar kājām. Divas nedēļas pēc meitas piedzimšanas, es atgriezos darbā, strādāju viņa uzņēmumā, uzklausīju visus viņa pazemojumus, algas samazinājumus un tā dzīvojām kādu gadu, kad sapratu:"Savāc savas mašīnas atslēgas, jo es aizeju, es aizeju pilnībā no Tavas dzīves, es šeit vairs nestrādāšu." Kas man tikai nebija jādzird, ka nogalināšot mani, manu ģimeni, noslīcināšot Daugavā un neviens mūs neatradīšot. Bet es saņēmos un aizgāju. Atradu jaunu darbu, mamma palīdzēja auklēt meitiņu un pamazām nostājos uz savām kājām.

Meita ar tēvu tikās visai reti

Meita ar tēvu ļoti reti tikās, gada divas reizes, kad viņa jau kļuva lielāka, ļoti vēlējās braukt ciemos pie tēta, bet šī ciemošanās bija ļoti īsa, pārsvarā kopā ar mani kādā kafejnīcā. Teikšu godīgi, man bija bail, ka viņš sāks dzert bērna klātbūtnē. Bet tad vienreiz teicu:"Paliec pie tēta pa nakti, padzīvojies, paspēlējies." Viņa piekrita un šī arī bija pēdējā reize, kad viņa tur ciemojās paliekot pa nakti. Atbraucot viņa man pateica:"Es nekad vairs, nekad pie viņa nebraukšu." Ko viņa tur bija redzējusi, dzirdējusi, nezinu, bet tādu naidu bērna acīs es vēl nekad nebiju redzējusi.

Gadiem ejot, meita jau ir liela, iet skolā, saprot daudz un daudzi ir atzinuši, ka viņa neatbilst savam vecuma, viņa ir stipri gudrāka un nobriedušāka, nekā citi vienaudži. Viņa ir ļoti gudra, viena no gudrākajām klasē, bet uzvedība viņai ir "šausmīga". Tādēļ bieži vien es cenšos ar viņu runāt un mēģināt saprast, kādēļ viņa ir tāda, kādēļ viņa provocē brāli, māsu, kādēļ viņa ir tik haotiska, vienmēr visu izmētā, nesakārto un tad viņa man pastāstīja:"Tu esi vainīga, Tu pie tā esi vainīga. Kādēļ Tu man izvēlējies tādu tēti? Kādēļ citiem bērniem ir normāli, mīloši tēti, nevis tādi, kā man? Kāpēc brālim tētis zvana katru dienu, kādēļ viņš ved viņu atpūsties, kādēļ viņš viņu mīl, bet man ir tāds stulbenis, labāk vispār nebūtu piedzimusi, ja man ir tāds tēvs?" Par šādu tekstu es biju šokā, es sāku raudāt, es viņai paskaidroju, ka tētis jau nav tas, kurš ir rakstīts dzimšanas apliecībā, bet gan tas, kurš Tevi audzina, mīl un rūpējas. "Tev taču ir tāds cilvēks blakām, vai ne? Viņš Tevi mīl tāpat kā mazo māsiņu. Un es Tevi ļoti, ļoti mīlu!"  Tad es arī sapratu to, kādēļ viņa ir tik agresīva, haotiska. 

Mums liekas, ka bērni daudz ko nesaprot, ka vēl ir par bērnišķīgu mūsu pieaugušo dzīvei un jautājumiem, bet bērni bieži vien iedziļinās daudz vairāk un bērniem sāp daudz vairāk, it sevišķi, ja viņiem blakām ir pozitīvi piemēri, bet viņam pašam tādu nav. Meita arvien biežāk par tēti sauc manu vīru, viņai telefonā mana vīra numurs ir saglabāks zem vārda tētis, bet viņas tēta numurs, vienkārši viņa vārds...

Atbilžu nav, tās ir Tur Augšā...

Kādēļ es izvēlējos viņai šādu tēti? Es nekad neesmu nožēlojusi, ka man ir meita un, ka viņai ir šāds tētis, dzīvē tā vienkārši notiek, noteikti man bija jāpiedzīvo tas, ko mēs piedzīvojām un viņam bija jābūt par viņas bioloģisko tēti, jo izrādās, ka paliekot stāvoklī ar meitu, man nevarēja būt bērni, bet pēc ķeizargrieziena operācijas, veicot dāžādas manipulācijas dr. Gailis teica, tagad, ja vēlēsies,Tu kādreiz atkal būsi mamma. Tas, ka biju palikusi stāvoklī, tas bija brīnums un ārsti to izskaidrot nevarēja. Toreiz vēl šis lieliskais ārsts bija dzīvs un mums palīdzēja abām ar meitiņu, jo pats, mēnesi pēc meitiņas dzimšanas dienas, nomira. Varbūt tā bija tā zīme, ka mums abām šis ārsts bija jāsatiek pareizā vietā un laikā, kamēr viņs vēl bija...