Manas bērnības brīnumu lādīte.

Laikam jau katras meitenes sapnis ir ieskatīties mammas rotaslietu kastītē. Savu bērnību pavadīju pie omītes, jo biju izteikts padomju bērns, kam vecāki strādāja un es augu pie omes. Viņai uz spoguļa stāvēja rotaslietu kastīte, kas bija pilna ar tik interesantām lietām. Tā likās tik noslēpumaina un interesanta, ka pirkstiņi tā vien niezēja, pacelt vāciņu un ieskatīties, kas tur ir.

Lai es neņemtu rotiņas omīte dārgumu virspusē lika lielu saktu un, kad es tomēr klusiņām parakņājos viņas dārgumos, viņa dusmīgi noteica, ka atkal esmu aiztikusi to, ko nedrīkst. Bet es nekad nevarēju saprast kā viņa to zina, jo es taču tik rūpīgi visu saliku atpakaļ.  

Tagad gan vairs neatceros, kas īsti bija šajā kastītē, izņemot dažāda lieluma  saktiņas, bet tās sajūtas, kas mani pārņēma, kad pacēlu lādītes vāku , liek pasmaidīt vēl šodien. Omītei nebija ne zelta, ne sudraba, vismaz viņa nenēsāja, viņai bija tikai viena rotiņa, ko viņa nesāja pastāvīgi un nekad nenoņēma.

Tās bija slīpēta dzintara kaklarotiņa. Kad es viņai jautāju, kāpēc viņa nekad nenoņem šīs krellītes, viņa atbildēja, ka tas nepieciešams vairogdziedzerim. Šīs krellītes  tagad ir pie manis un gaida savas pārvērtības.

Laiku pa laikam es tās saveru un tad atkal izjaucu.

Kad man palika piecpadsmit, omīte devās uz jauno mājvietu un nolūkojās uz mani no mākoņmaliņas, bet izlaiduma dienā mamma man uzdāvināja zelta gredzentiņu ar rotājumu zaķskābenītes lapiņas formā.

To omīte esot lūgusi izgatavot man no viņas laulību gredzena. Ļoti ilgus gadus es nešķīros no šīs rotiņas, bet tad vienā reizē nesot smagas somas, gredzentiņš laikam pārlūza un pazuda.

Mamma ļoti mīlēja dažādas krelles, tās viņai bija daudz un mēs ar māsu to vien darījām kā tās mērījās un tad tās plīsa un protams tam sekoja sods, bet neskatoties uz to, mēs tik un tā pa klusiņām turpinājām rotāties. Te bija gan princešu diadēmas un pērļu vainadziņi, klāt protams tika vilktas mammas kleitas. Kādas tikai princeses mēs nebijām, ar ko šīs rotaļas beidzās labāk nestāstīt. Lai nu kā mamma par to nebija priecīga.  Man bija kādas ļoti mīļas krellītes ar dzintariņiem, ko tajā laikā ražoja rūpnīca Daiļrade, kurā arī strādāja mani vecāki.

Tās man arī ir vienīgās, kas ir saglabājušās.

Kad sāku pelnīt iegādājos savas pirmās rotas un tas bija sudrabs, man ļoti patika dažāda garuma ķēdītes, ko es valkāju kopā. Meitenes pirka zeltu un arī es izdomāju, ka man arī vajadzētu zelta rotaslietas. Tā parādījās ķēdīte un vairāki gredzentiņi. Vai esat kādreiz tā jutušās, ka liekas, ka kaut kas nav tā, tas nav tavs un viss un tā es vienā dienā noņēmu visas savas zelta rotaslietas un uzdāvināju māsai, bet pati atgriezos pie sudraba.