Mairita Rosicka: Ir jānoliek sevi vienmēr pirmajā vietā

Improvizācijas teātra izveidotājas, pedagoģes Mairitas Rosickas vārds plašsaziņas līdzekļos plaši izskanēja brīdī, kad jaunā divu bērnu māmiņa nolēma turpmāk vairs neklusēt un vērsties pēc palīdzības, lai izrautos no vardarbīgām attiecībām. 

Sarunā ar Māmiņu Klubu Mairita stāsta, kā nonākusi līdz lēmumam šīm attiecībām pielikt punktu, un mudina arī citas sievietes, kuras nonākušas līdzīgā situācijā, vērsties pēc palīdzības.

Nedrīkst būt sliktu emociju

Mairita stāsta, ka viņa ļoti ilgi nav sapratusi to, ka ir vardarbīgās attiecībās, kas bijušas ne tikai emocionāli, bet arī finansiāli vardarbīgas, savukārt brīdī, kad tās eskalējušās līdz fiziskai vardarbībai, viņa sapratusi, ka tas nav OK, tāpēc izlēmusi no tām aiziet. 

Par kopdzīvi ar savu bijušo vīru Kristapu Strūbergu Marita stāsta, ka attiecības attīstījušās ļoti ātri. “Ātri sākām dzīvot kopā, ātri sākās runas par bērniem un kāzām. Viss notika fiksi, fiksi, jo tad nevar aizbēgt,” stāsta jaunā sieviete, sakot, ka daudz devusi, pretī saņēmusi mīlestības izpausmes, lielu romantiku, bet pēc gada tas viss beidzies.

“Tagad, kad sāku visu šķetināt, saprotu, ka pirmie signāli [vardarbībai] bija, ka man nedrīkst būt sliktas emocijas. Es nekad nedrīkstēju apvainoties vai aizrādīt par neizdarītām lietām,” stāsta viņa, piebilstot, ka lasot grāmatu par despotiem rodas sajūta, ka lasa savas dzīves ābeci.

Mairita bijusi ļoti finansiāli atkarīga no vīra, taču draugu pamudināta viņa nolēmusi rīkoties un vērsties pēc palīdzības. “Es vienkārši sapratu, ka man nav variantu, ir jāprasa palīdzība publiski. Tas bija ārprātīgi! Es vēl tagad atceros to brīdi, kā sēdēju savā guļamistabā uz dīvāna, rakstīju tvītu Twitter, ka eju projām no vardarbīgām attiecībām, un ir vajadzīgs atbalsts,” stāsta Mairita Rosicka. Rakstot šo ierakstu viņa izjutusi ļoti krasas emocijas, taču jau pēc aptuveni 30 minūtēm pēc tā nopublicēšanas viņa varējusi apmaksāt daļu no saviem parādiem. Tik liels bijis līdzcilvēku atbalsts. Vienlaikus viņai bijis liels aizvainojums pret bijušo vīru, ka situācija jārisina šādā veidā publiski.

Bērni visu redz un saprot

Uz soli pārtraukt vardarbīgās attiecības viņu pamudinājusi kāda situācija ar vecāko dēlu, kurš, sasniedzis jau četru gadu vecumu, daudz ko sapratis no mājās notiekošā un par to stāstījis arī citiem. “Es palūdzu draudzenei pieskatīt dēlus. Kad pēc stundas atgriezos, viņa teica, ka zinot, kas notiek manās mājās, jo vecākais dēls visu izstāstīja,” saka Mairita, piebilstot, ka draudzene norādījusi, ka tā tas nedrīkst turpināties. “Mēs runājāmies un man nāca apskaidrība, ka tas nav OK! Tu tajā murgā dzīvo tik ilgi, ka tev tā liekas dzīve nevis murgs, bet, kad kāds no malas pasaka, ka cilvēki tā nedzīvo, saproti, ka tas ir loģiski,” stāsta viņa.

Vērsies pēc palīdzības

Sievietēm, kuras nonākušas līdzīgā situācijā, Mairita uzsver, ka sevi vienmēr jānoliek pirmajā vietā. “Ir jāzvana policijai, lai sevi pasargātu, un tikai tad jādomā par otru cilvēku. Ir jābrauc uz slimnīcu kaut vai tāpēc, lai būtu dokumenti, kas pierādītu to, kas noticis. Ir jākrāj papīri, viss jārisina caur birokrātiskiem ceļiem, lai par šīm situācijām būtu dokumenti,” saka Marita, piebilstot, ka šādos gadījumos pēc atbalsta var vērsties arī krīzes centrā “Marta”. Gadījumos, kad ir bail vērsties pēc palīdzības policijā vai centrā “Marta”, Mairita aicina rakstīt viņai sociālajos tīklos personīgi

Mairita piedzīvojusi gan emocionālo, gan fizisko vardarbību, jo saņēmusi sitienus, viņa rauta aiz matiem, tāpēc bijušas arī situācijas, kad vērsusies pēc palīdzības policijā. “Policijā man pateica, ka tad, ja tev iesitīs divmetrīgs vīrietis pa galvu tā, ka vari palikt par invalīdu, tu neparūpēsies par saviem bērniem. Tajā brīdī man nāca atklāsme, ka man ir jādzīvo dzīve saviem bērniem. Mani bērni nedrīkst kaut ko tādu redzēt, un es nedrīkstu riskēt ar savu veselību,” tā Mairita.

“Es nevaru izteikt vārdos, kā man riebjas dzirdēt, ka nevajag publiski teikt tādas lietas, kas ir mājās aiz aizslēgtām durvīm! Aiz aizslēgtām durvīm nevajag darīt tādas lietas, par kurām tev būtu kauns, ka tās iznāktu publiski! Tās ir mājas! Tās ir mājas, kurās aug mazi bērni,” uzsver Mairita, reaģējot uz sabiedrības replikām, ka par šādām lietām publiski nevajadzētu runāt.