Latvijas skaistākā vieta

Kādu rītu pamostoties, radās spontāna ideja apskatīt mūsu Latvijas augstāko punktu-Gaiziņkalnu. Tik seeen nebiju bijusi tur, bērni vispār to savām acīm nebija skatījuši. Domāts, darīts. Ieskatījos booking mājas lapā-it kā kaut kas vēl ir, kur palikt, tad jau varam doties.

Šobrīd ērtākais ceļš noklūšanai uz Gaiziņkalnu ir ceļš cauri Ērgļiem, taču mēs  devāmies Ogre-Lielvārde-Pļaviņas-Gaiziņkalns. Kopējais maršruta garums turp apmēram 180 km. Pirmā apstāšanās vieta, saudzējot mazo dupšus, -apmēram pusē ceļa. Starp Lielvārdi un Koknesi nu jau renovētā kafejnīca/bistro/restorāns Klidziņa.

Bistro ēdiens kā jau bistro-ātrs, bet samērā garšīgs. Āra terase ar lieliem koka galdiem. Kafejnīca atrodas tādā kā kalnā. Sēžot ārā, cauri kokiem knapi var saskatīt Daugavu, kas mūs labajā sānā pavadījusi līdz šim visu šo ceļu. Vīrs atceras, ka viņa bērnībā, kad ar ģimeni devušies Madonas virzienā, koki, kas šobrīd aizsedz mūsu Likteņupi, bijuši pavisam mazi, līdz ar to upe bijusi ļoti labi saskatāma. Tāpat jau vēlāk dodoties garām vietai, kur reiz bijis tik skaistais Staburags, mums rodas diskusija un gremdēšanās mūsu vecāku atmiņās. Mūsu vecāki taču savām acīm skatījuši šo dabas brīnumu, kas bija veidojies vairākus tūkstošu gadu. Noteikti būtu viens no TOP apskates objektiem Latvijā, bet tagad-braucam garām.

Pa ceļam uz Gaiziņkalnu nolemjam iebraukt Mārcienas muižā. Dzirdēts par tādu bija simtiem reižu, gribējās redzēt un kas zina-varbūt pat palikt. Bet viss komplekss todien bija rezervēts. Administratore gan laipni ļauj mums gan izpeldēties muižas dīķī (ārā ir karsts), gan iepazīt teritoriju. Ar mazo princesi atrodam tur rotaļlaukumu,

kas gan nav pēdējā svaiguma. Tāpat uz dīķa atrodas mīlestības saliņa

Tā gan forša vieta, kur baudīt, piemēram, rīta kafiju. Gandrīz blakus tikmēr mums nolaižas stārķis, burtiski 10 metru attālumā. Pie viesnīcas atrodas norāde uz Terēzes priedi, un tā kā mūsu meitiņu sauc tieši tā, protams, vēlos to apskatīt. Taču tā arī netieku gudra, kura no visām priedēm ir Terēzes un kāpēc to tā sauc, arī  pie administratores to nenoskaidroju.

Bet vīrs ar dēlu tikmēr apgūst dīķi, kas atrodas pie pirts ēkas.

Paldies jāsaka Mārcienas muižas administratorei, ka ļāva mums atveldzēties jūlija karstumā. Kaut arī muižas teritorijā var manīt nolietojuma pazīmes, tāpat tā ir vieta, kur noteikti var pavadīt skaistu laiku, ne tikai baudot visus SPA piedāvājumus un greznību, bet vairāk tiešu dabas tuvumu un klusumu. Terēzei ļoti patika arī zvēru sēta ar zosīm, viņai tik mīļajām aitiņām.

Tad devāmies uz bookingā noskatītajām naktsmājām, kas ...vairs nemaz nebija pieejamas. Todien Madonā notika moču saiets, daudz naktsmītņu rezervētas, atrast kaut ko prātīgu par normālu cenu bija grūti. Mazliet jau sapīkuši, ka viss nenotiek kā mums, kungiem, gribētos:D, dodamies beidzot kalna virzienā.

Nu it kā jau tur nav nekā tāda-ne spožu virteņu, ne arī kāds tevi tur sagaida skaļiem aplausiem un fanfarām skanot, bet tā apziņa, ka šobrīd, stāvot kalna galotnē, atrodies savas Latvijas augstākajā punktā, ir iedvesmojoša un forša. Gaiziņkalns atrodas 311,5 m virs jūras līmeņa. No tā skatu laukuma, kur šobrīd uzstādīti 2 soliņi, kur apsēsties, it kā varot saredzēt Cesvaines pils torņus, bet mēs, izņemot kokus, kokus un kokus, neko citu neredzējām:)

Es gan vēlētos, kaut atkal šeit atrastos skatu tornis, kuru 2012.gadā nojauca-tad noteikti varētu arī skatīt ko konkrētāku pāri kalna nogāzēm.

Gaiziņa vārds it kā esot cēlies no vārda Gaiszinis-tajā veroties varot noteikt, kāds laiks gaidāms. Tā kā es nezinu, kas tieši jāsaskata, ceru, ka rīt būs saulains. Vakars, sēžot kalna galā, ir pienācis nemanot. Sazvanu viesu nama, kura norādi pamanīju, braucot uz Gaiziņu, saimnieci. Yess,vietas ir. Bet mēs vēl aizbraucam uz 25 km attālo Madonu, lai nopirktu mazliet pārtikas un kaut kur paēst. Pretī Rimi pamanām kafejnīcu Rudzons (Tur atrodams bistro tipa ēdiens. Tā kā ir jau vēls, izvēle nav pārāk liela, bet viss ir silts un svaigs.  Cenas demokrātiskas. Meitiņa atrod rotaļu stūrīti

Braucot atpakaļ uz naktsmājām, redzam fantastiski skaistu saulrietu. Esam pieraduši to skatīt jūras krastā, kur saulītes norietēšana pilnībā redzama, bet šeit, braucot pa līkumotajiem kalnā augšā-kalnā lejā ceļiem saule vienā brīdī vienkārši pazūd mūsu skatienam.

Viesu nams Abrienas atrodas pavisam tuvu kalnam-4,5 km attālumā, skaistā vietā, meža ielokā. Kad aizbraucam, izrādās, ka visā mājā būsim vieni paši. Tā kā neesam brīdinājuši laicīgi, tad dīķa malā esošā pirts mums, protams, iet gar degunu. Bet ar savu izvēli kopumā esam apmierināti-istabiņas ir plašas, iekārtotas Dienvidvācijas manierē (izrādās iepriekšējā īpašniece tiešām bijusi no Vācijas), ir virtuve, kur pagatavot ko ēdamu. Virtuve ļoti labi nokomplektēta. Un kas galvenais-viss ir ideāli tīrs. Istabiņā ir divguļamā gulta un izvelkams divietīgs dīvāns, kas gan naktī dikti čīkst:)

Cena par nakti (2 pieaugušie+2 bērni) 45 eiro. Sēžam pustumsā laukā, baudām klusumu. Bērni kādu laiku parāpelējas kaimiņos esošās saimnieku mājas rotaļu laukumā. Es priecājos par ziedošām peonijām. Rīgas dārzā man tās jau gandrīz noziedējušas, bet tā kā Gaiziņā vasara iestājas 2 nedēļas vēlāk, līdz ar to-arī beidzas vēlāk, peonijas vēl dažviet pat pumpuros. No rīta pabrokastojuši, dodamies netālās Vestienas virzienā. Vestiena ir augstākā apdzīvotā vieta Latvijā, bet ne tikai. Tā noteikti ir visgleznainākā vieta Latvijā-tik daudz skaistuma vienuviet, tik daudz ezeru, upju un līkumotu pakalnu pārbagāta. To nevar pārstāstīt-tur vienkārši ir jāaizbrauc! Bauda acīm!

Vestienas muižā šobrīd darbojas pamatskola, taču kādreiz tās vietā bijis militārs nocietinājums starp zviedriem un poļiem. Nocietinājuma mūrus vēl tagad var redzēt. Kad 18.gs. nocietinājums vairs nebija aktuāls, šeit  tapa muižas komplekss. Starp citu, kungu māja uzbūvēta uz bijušās munīcijas noliktavas mūriem. Tur, kur tagad atrodas ūdenrozēm pilnie dīķi, bijuši aizsarggrāvji. Ūdensrozes pievilinājušas ne vienu vien fotogrāfu. Un patiesi-tik daudz, tik krāšņas!

Un patiesībā arī mēs šeit apstājāmies, jo pamanījām šos krāšņos ūdens augus.

Tālāk mūsu ceļš ved garām Vestienas novada lielākajam ezeram -Kāla ezeram. Kā noskaidroju, tam ir vairākas salas, uz kurām gan nedrīkstot izkāpt (dabas liegums). Visa ezera apkārtnē ir kempingi. Pie viena arī mēs piestājam.

Bet rīts vēl ir agrs, gaiss nav īsti iesilis un peldēt nav vēlmes. Citreiz noteikti!

Dodamies uz netālo Leļļu māju. Jau tur nonākot, ir sajūta, ka esi Dieva ausī-pilnīgs klusums, mežs vienā pusē, ezers-otrā, I Pasaules kara laikā celta guļbaļķu māja, pagalmā dažādas koka un citas figūras.

 Tā kā iepriekš bijis jāpiesaka sava vizīte, neviena nav, bet sazvanu pa uz durvīm norādītā tālruņa numuru sievieti, kas burtiski 10 minūšu laikā atlido pie mums, lai par 7 eiro novadītu apmēram stundu ilgu ekskursiju par fenomenālu cilvēku-Arnoldu Burovu. Ja nebūtu viņš, kas zina, kāda un vai maz būtu animācijas filma Latvijā. Viņš ir starptautiski atzīts leļļu meistars, Latvijas animācijas aizsācējs. Es no savas bērnības atceros viņa veidotās multenītes, kā, piemēram, SI-SI-DRA, Bimini, Eža kažociņš, Pasaka par Vērdiņu, Vecā sētnieka piedzīvojums. Visas šīs multenītes ir tik cilvēcīgas, labestību mācošas. Daudzi šo multenīšu varoņi ir redzami mākslinieka vasaras mājā. Tie pēc viņa aiziešanas tikuši tur atrasti, un jaunie mājas saimnieki, redzot visu šo bagātīgo pasauli, nolēma saglabāt māju tādu, kāda tā bijusi mākslinieka dzīves laikā, dodot iespēju arī mums, pārējiem, iepazīties ar viņa dzīves redzējumu. Gide ir fantastiski gaišs cilvēks, kas ļoti detalizēti pastāsta mākslinieka darba un dzīves gājumu, radot sajūtu, ka viņš turpat vēl ir. Brīžiem tiešām mājā iečīkstas durvis, un šķiet, ka kāds pa to staigā. Kad lellītes apskatītas, mums tiek parādītas tādas A. Burova multenītes, kuras youtube nevar atrast.  Sēžot viņa istabā, starp viņa personīgajām lietām un skatoties viņa radītās multenītes, šķiet, ka apstājas laiks. Kolosāla vieta! 

Var arī pamēģināt pacelt kameru, ar kādu tika multenītes uzņemtas -izrādās nav nemaz kā pūciņas

Ārā saulītē mums tiek novadīta meistarklase lellīšu izgatavošanā no dzijas. Renātam kā vienmēr izdodas, tik mana lelle tāda greiza un šķība:)

Šo vietu viennozīmīgi iesaku apmeklēt-tik daudz gaišuma un pasakainas noskaņas grūti kur atrast! Burītis, kā mākslinieku mēdza dēvēt, noteikti priecāsies jūs redzēt!

Cenas:

Kontakti:

Kadiķi, Vestienas pagasts, Madonas novads (GPS 56.8793, 25.8368

Tālrunis: 26807209

No leļļu meistara piemiņas vietas ir redzams Sudārdiņa ezers, pie kura sastopam arī pašus saimniekus. Nav brīnums, ka viņi izlēmuši mājā ierīkot piemiņas vietu-tik jauki un pozitīvi cilvēki. Nolemjam viņu kempingā mazliet uzkavēties-izbraucam ar katamarānu (2 eiro), izpeldamies un baudām saules pieskārienus. Ehh, cik labi!

Saimniece arī iesaka, kurp varam doties tālāk un kur labi paēst. Pēc 2 minūtēm esam klāt Z/S Jāņkalni. Saimniece gan ir dikti aizņemta, jo drīz būs klāt ekskursantu grupa, tāpēc varam tikai kaut ko gardu iegādāties, bet es vēl paspēju iemest aci ražotnē, kur top rabarberu sukādes-viss tā smaržo! Braucam tālāk jau ar dažādiem žāvētiem augļiem ( ķirbji, dzērvenes, cidonijas par 10 eiro/kg), melleņu sulu (5l/18 eiro), dažādām biezsulām (ap 2 eiro burciņa) un svaigām zemenēm. Saimniece uzaicina arī uz ogu lasīšanu vēlāk. Viņu produkciju var apskatīt šeit http://www.jankalni.lv/index.php?id=17#

Ļoti gribas ēst. Leļļu mājas saimniece ieteica doties uz Vestienā atrodamo kafejnīcu Ilziņkalni, kas atrodas bijušajā Tautas namā. Tajā pašā mājā arī pārtikas veikals. Izskats nekāds, bet "neskati vīru no cepures". Porcijas ir milzīgas (ir arī pusporcijas), ēdiens nav taukains, viss tik tiešām garšīgs un labs. Protams, kaut kādus Cēzara un citus pilsētas mākslojumus neprasiet:)Zupas ap eiro, otrie ap 5 eiro, sulas 50 centi.

Kafejnīca atrodama pirms Vestienas muižas, braucot no Gaiziņkalna Ērgļu virzienā.

Tad pilnīgi nejauši, dodoties uz Madonu, ieraudzījām ceļa norādi Z/S Līvi, kur atrodas Latvijā laikam jau lielākais kazu ganāmpulks un kur top mūsu ģimenē iecienītais siers Labrīt. Mūs sagaida 2 superīgi mājas sargi- viens ar ragiem, otrs bez 

Saimnieks ir aizņemts-steidz vest mājās sienu pirms solītā lietus, bet viņš iesaka ieiet apskatīties, kā tiek slaukts viņa ganāmpulks. Bērni neko tādu nav redzējuši, un laikam jau es pati arī ne.

Slaucēja pastāsta, ka no vienas kaziņas vienā slaukšanas reizē var iegūt apmēram 1,5-2 l, tātad dienā 3-4 l. Tā kā fermā ir ap 300 kazu, var parēķināt, kāds ienesums. Vai tas daudz vai maz, spriediet paši. Tad pie saimnieka iegādājamies viņa ražoto produkciju. Feins, humora pilns cilvēks. Viņam pat ofisā uz sienām sagleznotas kazas, arī tualetes durvis rotā cēls āzis:) Jūs noteikti savu vizīti piesakiet, lai nebūtu kā mums-cauri skrienot.

Adrese: Ozolkrogs, Bērzaunes pagasts, Madonas novads. GPS: 56.8244, 25.9947

Telefons: 371 29187164 (Raimonds)

Bērniem noteikti patiks iepazīties ar kaziņām, vērot kazu slaukšanu, tāpat ne tikai mana meitiņa, bet arī citi bērni priecāsies par dažādu lielumu traktoriem. Un kas zina, varbūt kādā tiks pat pavizināties?

Pirms dodamies mājup, izlemjam aizbraukt uz Cesvaini, kur slejas mūsu valsts Sapņu pils-19.gs. nogalē būvētā Cesvaines pils. Tā tik tiešām ir šedevrs-pasaules sasniegums arhitektūrā. Tā kā mēs tur bijām vēlā svētdienas pēcpusdienā, iekšpusē netikām, bet, iepazīstoties ar pils vēsturi, esmu pārliecināta, ka noteikti būtu vērts izstaigāt gan velvju pagrabus, gan uzkāpt tornī, gan skatīt griestu gleznojumus un podiņu kamīnus. Šoreiz mums atliek vien skatīt pili no ārpuses, kas nav mazāk iespaidīga. Neskaitāmi skursteņi, uz viena no kuriem atkal mājvietu sev radis svētelis, metāla rotājumi, kolosāli kalumi, tornīši, rozes, tējas namiņš...Neizsakāms skaistums!

Tiešām ļoti skaista pils!

Nu gan uz Rīgu. Izdarīju gan lielu muļķību, izvēloties ceļu caur Vecpiebalgu-tur ir ceļa remonts. Zaudējām vismaz stundu, stāvot pie luksoforiem un braucot pa grants ceļu ar mazu ātrumu. Taču vienā vietā tikām atalgoti par mocībām:) ar tik brīnišķīgu skatu debesīs

It kā kāds būtu paspēlējies ar akvareli. Kā teicis brīnišķais leļļu meistars Arnols Burovs: "Ir jauki dzīvot kā bērnībā un turpināt spēlēties!" To arī novēlu jums!