09.05 18:00-20:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 7
Labs vakars šajā vēlajā vakara stundā,
tagad, kad Kārlis beidzot ir padevies miegam un ir laiks darīt lietas, kuras ir sarežģīti izdarīt, kad dēls ir nomodā, nolēmu uzrakstīt atkal par savām pēdējā laika sajūtām/izjūtām. Šoreiz par iziešanu no mājas. Bez Kārļa.
Pēdējā laikā brīnos par sevi - vīrs aktīvi ļauj un paliek mājās ar dēlu( labi, labi - brīžiem pat LIEK iziet no mājas vienai, bez Kārļa un darīt to, kas nav nekādā mērā saistīts ar Kārli). Ko es? Paziņoju, ka netīk! Negribas! (Goda vārds, vīrs citreiz burtiski stumj no dzīvokļa mani ārā). Kāpēc tā? Šodien izkristalizēju 3 iemeslus: 1) mistiska vainas apziņa ( ka eju kur bez Kārļa, ka neesmu viņam blakus, ka nespēlējos ar viņu tajos brīžos) - ir tā emocionāli grūti atstāt viņu mājās, bet pati aiziet...zinu, APZINOS, ka ir jāiet bez bērna kur (tāpat darbā reiz būs jāatgriežas (pēc profesijas esmu skolotāja), bet tā mistiskā vainas apziņa..2) bailes nokavēt ko no Kārļa attīstības stadijām - Kārlis pirms mēneša uzstutējās četrrāpus, pirms trīs nedeļām pats apsēdās, pirms divām nedēļām sāka rāpot un celties pie gultiņas stāvus - un ja nu, piemēram, kamēr es viena maršēju pa Rīgas ielām/saloniem/veikaliem, Kārlis sāk staigāt? ( es nespētu pārdzīvot, ka tādā svarīgā brīdī nebūtu klāt savam dēlam - jā, var izklausīties dīvaini, bet ko lai dara?) Visticamāk - jāpārdzīvo šis periods.
3) arī ja esmu kur devusies ārpus mājas, visu laiku domas atgriežas pie Kārļa - ko viņš diez tagad dara, vai viņš ir kārtīgi paēdis, vai viņš nav noraudājies, vai atkal tualetes papīru būs sadriskājis tualētē utt. Piemērs/situācijas aprakts: vīrs sestdienas dienā izstumj mani no dzīvokļa. Nu ok, ja jau jāiet tad iešu - iešu iepirkties, jo it kā jau vajag ziemas zābakus, džemperi un jaunu lūpas spīdumu. Pa ielu ejot atceros, ka Kārlim taču vajadzēja lietoto apģērbu veikalā nopirkt kādas bikses ( glaunas un dārgas bikses pēc rāpošanas pa grīdu (it kā grīda liekas tīra) ir nelietojamas. Ieeju - nopērku. Pareizi vēl taču aptiekā Kārlim pēc OsteoStart kauliem jāieiet. Nepaiet ne 10 min un esmu no aptiekas laukā ar Kārļa OsteoStart, Bepanthen un Calgel zobiem. Nodomāju, ja jau esmu tik tuvu Maximai - ieiešu nopirkt pamperus Kārlim - O, mūsu Optimas Līnijas pamperiem atlaide - uzreiz jāpaņem divi. Domāts - darīts! Labi, viss turpinu ceļu uz Galerija Rīga - man taču ziemas zābaki vajadzīgi. O, Bio veikaliņš uz Lāčplēša ielas - pareizi Kārlim taču beidzās bioloģiskie-ekoloģiskie-bez cukura-kraukšķīgie-graužamie cepumiņi ( Kārlis iecienījas ar vaniļas un banānu garšu) - ieiešu paņemšu vienu iepakojumu. Pag, vienu? Kādas muļķības! Ņemšu uzreiz divus (drošībai, jo vienā vakarā jāatzīstas, ka pati izēdu visus Kārļa cepumiņus, jo garšīgi un galu galā, ja jau baby cepumi, tad taču veselīgi! Apmēram bez grēka. Labi, tagad gan uz Galeriju Rīgu. Beidzot, nedaudz novirzījusies no mērķa, ieeju Galerijā Rīga - ziemas zābaki taču! Priekšā Tiger veikals. Pareizi, es taču jau sen Kārlim gribēju kādas jaunas mantas nopirkt ar ko spēlēties. Pazūdu Tiger veikalā uz 30 min un tas rezultatējas, ka Kārlis ir ticis pie 5 jaunām mantām. Iznāku no Tiger un secinu, ka rokas ir tik pilnas ar visiem Kārļa pirkumiem,ka zābaku pirkšana būs jāatliek un patiesībā - jā, esmu jau noilgojusies. Mājās laimīga rādu vīram visu, ko esmu 3 stundu laikā iegādājusies. Vīrs neko nesaka, tikai jautā - a kur kaut kas Tev? Viss taču Kārlim! Pareizi, man taču ziemas zābakus vajadzēja.
Jā, uz doto brīdi man ir grūti nedomāt par Kārli un iziet kur bez viņa. Bet es ļoti cenšos. Es arī saprotu, ka ir jāradinās darīt lietas bez viņa. Bet grūti. Jo tās mīlestības tik daudz.
Piemērs par veikalu klīšanu ir tikai piemērs, konkrēti par zābakiem viena reize, kad tiešām bija ziemas zābaki nepieciešami, jo ar kediņām pa sniegu taču nestaigāšu. Man sanāk pavadīt laiku bez dēla nevis klīstot pa veikaliem ( kā konkrētā raksta piemērā par ziemas zābakiem, kas bija viena situācija), bet vadot pašai savu biznesu - esmu veikala īpašniece un tu gribot/negribot ir jāiet no mājas ārā, lai strādātu/tiktos ar klientiem/rīkotu seminārus. Ne jau es tikai klīstu pa veikaliem, es to vadu! Un stāstu par to, ka nav viegli atstāt dēlu, kad dodos prom, kur nu vēl tad, kad iedomājos par to, ka atgriezīšos savā otrajā darbā. Es nekrītu arī panikā, es tikai dalos savās patreizējās izjūtās. Stāstu citām mammām, kuras iespējams jūtas līdzīgi un cenšos šeit atrast kādu labu padomu.
Nu nez, ja problēma ir, ka nepatīk būt prom no zīdaiņa, lai klīstu pa veikaliem, tad tā, manuprāt, ir bišķi izdomāta problēma 😀
No manas pieredzes - bērna pirmajā dzīves gadā man arī visas citas lietas nobīdījās malā. Un tāpēc vien nekļuvu par kluksti uz visu mūžu, kam interesē tikai bēēēērniņš līdz až pilngadībai. Bēbis paaugās, spēja paēst bez manis, izveidoja laika gaitā labas attiecības ar vecvecākiem un auklīti, atgriezos darbā, atsāku biežāk iziet ārpus mājas izklaidēties - nekur tas viss nepazuda, tikai tika atlikts. Nav ko krist panikā, ka visu mūžu tā būs 😉
Šis tiešām vairāk ir stāsts par partnerību - man, atstājot vīru ar pāris nedēļas vecu zīdaini, nebija trauksmes sajūtas. Ar ko gan viņš ir sliktāks vecāks par mani? Turklāt abiem vecākiem ir vienādas tiesības uz bērna pirmajiem soļiem, pirmajiem vārdiem un visu pārējo - nu un, ja tas notiek tēta klātbūtnē? Lai taču viņam tiek tas prieks!
Protams, jādzīvo saskaņā ar savu pārliecību. Reizēm gan nevajag aizmirst, ka jebkurai mūsu rīcībai ir sekas, ne vienmēr tādas kādas mēs vēlētos. Piem. gadījumā esot 100% mammai un aizmirstot sevi kā sievieti, visu veltot bērnam un nespējot bērnu atstāt kādam citam uz laiku, tas var rezultēties dažādās lietās. Piem. partneris var sajust neuzticēšanos un viņa spēju apšaubīšanu tikt galā ar bērna vajadzībām...
Bet redz, ka nepatīk, ja reiz ir šāds blogs.
😉
Es gan uzskatu, ka galvenais ir dzīvot tā, kā pašai patīk, nevis par visām varītēm censties atbilst apkārtējo standartiem "mammai jābūt arī sievietei", turklāt ar būšanu sievietei saprotot diezgan konkrētas padarīšanas, kas patiešām, nu patiešām ne visām sievietēm šķiet tas daudzinātais "laiks sev".
Sieviete, kura kļuvusi tikai un vienīgi par māti, aizmirstot citas lomas dzīvē, ne vienmēr nozīmē lieliska, mīloša māte. Arī par mīlēt par daudz ir slikti 😉
* vai pamperu vietā pārnākt ar kāroto spīdumu
kļūdu labojums domas lidojumā
Man šķiet, pie vainas pārāk liela apkārtējās vides ietekme - bēbīšliteratūra u. tml. Nu, tāpat kā ar zīdīšanu - bērniņu noteikti jābaro ar krūti / mammai noteikti 24 / 7 jādomā par bērnu un viss jāpakārto vienīgi viņam, tad viņa būs laba mamma. Neticu, ka mammai organiski kaut uz mirkli nesagribas būt vienkārši cilvēkam.
Esmu brīvsoļos gājusi kopš abu bērnu pirmajām nedēļām un nekad nesatraucos par to, kā viņiem bez manis iet. Nosūtu sms vai piezvanu, saņemu apstiprinājumu, ka viss kārtībā, un esmu mierīga. Atpūsties vajag - kā vienai, tā divatā. Nopirkt tos sasodītos zābakus, nevis cepumus, kurus bērns pats nemaz vēl neprot pieprasīt, vai lūpu spīduma vietā pārnākt ar pamperiem. Pamperus var nopirkt arī tētis, lūpu spīdums gan visticamāk nebūs īstais 😉
haham par to trešo punktu 😃
man atkal ir bijis tā,ka eju meklēt sev kaut ko, nu neatrodu, tad dusmīga un lai vismaz kāds prieks- nopērku bērnam kaut ko 😃
Bet par pirmajiem punktiem, nu slikti,ka negribās. Man arī negribējās. Nevienam neprasīju lai pieskata mazo,lai tiekam kur divatā ar vīru ārā, nu jāatzīzt, ka citiem nemaz tā laika ar nav, vai negrib.. nu nez.. Bet vienai bez bērna pirmajā pusgadā vispār nekur negāju laikam.. vismaz neatceros.. pie ārsta varbūt,bet tad tie sēdēja mašīnā. Negribējās, nelikās vajadzīgi.. Tagad liekas- muļķe! Es sevi biju tādā depresijā iedzinusi, vainas apziņā, perfekcionismā, ka varu vislabāk, kaut gan vīram man absolūti nav grūti atstāt bērnu, zinu,ka viņš parūpēsies labi. Bet tāpat nesatāju. Biju iedomājusies,ka man to nevajag. Bet ai kā vajadzēja 😀
Tagad domāju, vot tad, kad mums būs otrais bērns, vot tad gan es iešu. Kaut vai uz kino viena. Uz manikīru. Un ja man negribēsies, tad es ceru,ka mans vīrs būs pietiekoši gudrs, lai mani "izdzītu" uz tām 1-2-3 stundām, kamēr mazais nav jābaro.
Būs šitas viņam ik pa laikam jāatgādina, lai iesēžas smadzenēs 😃😃😃 jo pati es varētu to arī aizmirst 😃
Atceros šito periodu! Patiesībā tik mīļi tas ir. Tas ir pārejoši, un beērnam augot lielākam, Jums katram sāk parādīties arī savas intereses.
Atceros, ka saņemot labu darba piedāvājumu meitas 1,5g vecumā, mani pārņēma nenormāls stress jau no domas vien, ka viņu varētu laist dārziņā. Tāds stress, ka nevarēju pa nakti aizmigt, domāju vislaik, vainas sajūta utt. Pēc pus gada situācija atkārtojās nu jau ar citu darbu. Šoreiz es riskēju. Redzēju, ka pa to laiciņu bērns ir krasi paaudzies, viņam sāk interesēt arī kaut kas vairāk. No krūts mēs tāpat plānojām atradināties, un viss kaut kā pats nokārtojās.
Vēl iz dzīves pa tēmu-izejot ar draudzenēm pasēdēt, vislaik draudzeni saucu meitas vārdā, jo abām vārdi sākās ar vienu un to pašu burtu.
Es gan domāju, ka visa vaina ir konkrētajā nodarbē. Man iepirkšanās, manikīrs, frizēšanās nekad nav šķitušas aizraujošas nodarbes, drīzāk pienākums. Nekad tas nav licies nekāds "laiks sev". Un tad šitādu dēļ iespringt uz bēbīša atstāšanu arī negribējās.
Esi aizmirsusi, ka bez lomas "māte" tavā dzīvē ir loma "sieviete" un daudzas citas. 😀