Ķermeņa masāža
05.10 10:00-17:00
Brīvo vietu skaits: 5
Bažas par savām spējām barot Viesturēnu līdz iecerētajam laikam - gadiņam, ar katru dienu palielinās, un nu jau arī apstiprinājušās.
Jau vakardienas blogā minēju, ka mūs piemeklējusi neraža. Viesturēns no 2.-3. mēnesim nav ņēmies svarā, bet nokrities par 150g, kas mani iemeta tādā kā afekta stāvoklī. Pat daktere bija izbrīnīta par manu reakciju, kad ieraudzījām cipariņus uz svariem.
Jā, biju un vēl jo projām esmu šokēta, pat asaras pirmajā brīdī izsprāga un jutos tik šausmīgi uzzinot, ka mazulītis badojies teju mēnesi.
Visu šo laiku jutos tik lieliski, likās pieniņa pietiek, mazīc arī zīž kārtīgi un neņerkst. Omulības iemiesojums. Nu nepateiksi, ka mazulim kas trūktu. Varbūt vienīgi retā vēdera izeja mudināja domāt, ka kaut kas nav riktīgi, tomēr pat mūsu dakterīte teica, ka ar krūti barotiem bērniņiem tā varot būt, ka pat līdz 14 dienām nav kakšeļa.
Dakterīte Viesturu slavē kā dikti pacietīgu bērniņu un ka labi ka tagad esam šo likstu atklājušas un varēs mazulīti papildus piebarot, svars augs un viss būšot kārtībā. Lai mierinātu mani, paķēra no saviem krājumiem barojošō māmiņu tējas paraudziņus, iegrūda man saujā un skubināja, lai biežāk baroju un tā... Tomēr man iekšēji kkas ir satrūcis, saplīsis. Tā lielā pārliecība, ka varēšu barot bēbīti līdz gadiņam, kkur noplakusi.
Sāku šķetināt savu domu mudžekli un prātot - kas pie vainas? Kadēļ man nav šīs superīgās iespējas, ka "piena kannas" pilnas un mazulim viss pietiek?
Protams, zinu jau ierastās frāzes, ko man ik pa laikam kāds atgādina - "nestresosi, būs pieniņš", "vairāk mīļosi mazulīti, būs pieniņš", "dzersi daudz sķidruma, būs pieniņš" utt. utjpr.
Nu jau arī mierinājuma frāzes, ka ne katrai mammai tā laime dota brot bēbi un ka pudeļbēbji nemaz nav "švakāki" par mammas pienu barotiem bērniņiem.
Jā. Ar Albertu to piedzīvoju - no 3 mēnešiem mazīc ēda pudeli - neteiktu ka grūtāk, bet emocionāli smagāk gan. Liekās ka mans bērns ticis apdalīts.
Varbūt vaina nevis šī brīža situācijā (mazie augstskolas stresiņi), bet neveiksmīgajā pieredzē ar Albertu, kad neizcīniju pieniņu un Alberts to dabūja tikai līdz 3 mēnešiem. Jā, varbūt, jo jau Viesturēna 2 mēnešos nedaudz aizdomājos - bet ja nu nepietiek... Varbūt...
Lai vai kā, ceru šodien sagaidīt Jūs pārdomas par šo tēmu? Kādu ierosinājumu... Nu... kaut ko pozitīvu, lai kaut nedaudz atgūtu ticību savām MAMMAS spējām - barot bērniņu pašai.
--
Rasa / mazais91
annijalise
zacc
Saulite21