07.05 10:00-15:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
KONKURSS! No 21. novembra visā Latvijā būs skatāma ilgi gaidītā filma "Bada spēles. Zobgaļsīlis. 1. daļa". Katra no mums kādreiz jutusies kā galvenā varone Katnisa, kurai jāpārvar šķietami nepārvarami šķēršļi. Dalies pozitīvā stāstā - savā pieredzē, kad esi jutusies kā varone! Pastāsti, kas sagādāja gandarījumu un prieku, pārvarot šķēršļus.
Lasīju komentārus un pilnīgi piekritu, ka kļūt par mammu ir varoņdarbs. Un tomēr - kas ir tas, kas manī ir izceļams īpaši?
Varbūt kaut kas, kas saistīts ar darbu? Kad pati vadīju un plānoju savu projektu, kad izdevu materiālus un prezentreklāmas, kad sarīkoju visu izstādei?
Varoņdarbs bija nomest lieko svaru pēc pirmā bērniņa piedzimšanas. Katru dienu gāju sportot, sekoju tam, ko ēdu. Tagad atkal šis varoņdarbs man ir priekšā.
Varoņdarbs bija pabeigt un iegūt augstāko izglītību - mirklī, kad visi apkārt "atkrīt", ņem akadēmiskos gadus, tomēr noturēties un izdarīt!
Varoņdarbs bija vienai doties apmaiņas braucienā uz Berlīni, uzsākt tur strādāt.
Katru dienu veicu kādu varoņdarbu. Tas ir arī katrs ieraksts "Māmiņu klubā", jo jebkurā brīdī kāds var iekomentēt tā, ka aptekas sirds un dūša.
To novēlu arī citiem - kļūt par ikdienas varoni!
Otra lieta-tur gan es skaļi to neizkliedzu ,bet tomēr klusītēm uzskatu ,ka galvenais ir mans nopelns pie tā ka esmu izcīnijusi sev un ģimenei mājokli.
Laikam jau pirmā lieta ,kas nāk prātā ir bērnu dzimšana.Viegli nebija,tāpēc pēc abām dzemdībām pat teicu -es to izdarīju,esmu varone!
Labdien!
Pēc profesijas esmu skolotāja, cerams, ka laba, draudzīga un uzticama! Skolā esmu nostrādājusi 10 gadus, patreiz atrodos bērna kopšanas atvaļinājumā. Bija viena skolniece, kura manī bija atradusi uzticības personu, vismaz es tā domāju, bet izrādījās pavisam citādi! Viņa mani psiholoģiski terorizēja! Draudēja un runāja par pašnāvību, slīcināšanos upē! Bija smaga situācija ģimenē, viņa atklāti man visu stāstīja.....sākumā es to neuztvēru nopietni! Uzklausīju, mēģināju palīdzēt ar savu padomu.....traki bija, jo es biju viņas angļu valodas skolotāja, ja viņai kaut kas nepatika, viņa apvainojās, nerunāja.....tad rakstīja sms, ka viņai viss apnicis, ka gribo prom no šīs pasaules......un tad pienāca reize, kad es sapratu, ka man jārīkojas....viņa man teica, lūdzās, lai es nevienam neko nestāstu, bet es sapratu, ka viņa patiesi var sev nodarīt pāri un kā es sadzīvošu ar to.....devos pie skolas sociālā pedagoga, visu izstāstīju, mēs noorganizējām tikšanos ar psihologu (viņa piekrita turp doties tikai kopā ar mani), pirmajā tikšanās reizē neizdevās izspiest daudz informācijas, bet situācija manāmi uzlabojās! Tajā laikā viņa mācījās 9. klasē, tagad viņai ir 21 gads, viņa ir pabeigusi vidusskolu un strādā! Esmu priecīga, ka ar viņu viss ir kārtībā, mēs satiekamies, aprunājamies, pasmejamies kopā....bet pat bail domāt, kas būtu noticis, ja psiholoģiskais terors turpinātos! Uzskatu, ka paveicu varonīgu darb, pārkāpu sev un devos meklēt palīdzību! Tādējādi palīdzēju viņai un sev!
Jauku dienu vēlot,
Ilvija.
Tās ir patiesi ļoti īpašas sajūtas .
Pirmoreiz tas notika pēc deviņiem mēnešiem no brīža, kad man ārsti pateica, ka mums bērnu nevar būt un ja tas notiks, tas būs brīnums. Brīnums notika un deviņus mēnešus es spītēju sev un savai veselībai, soli pa solim tuvojos mērķim. Kad mazā saulīte jau gulēja gultiņā es jutos neizsakāmi lepna par sevi...
Otra reize bija brīdī, kad sēdēju zālē un grauzu salmiņu, es skatījos uz mūsu ciemata jauno bērnu laukumu un ar gandarījumu un lepnumu pie sevis noteicu, man tas izdevās. Savu sapni loloju piecus gadus, tad tapa zīmējums un neskaitāmas Domes sēdes, kur pierādīju, ka pie mums ir jābūt vietai, kur bērni pavada brīvo laiku.
Tādi sasniegumi, pat pavisam mazi, dod drosmi nospraust arvien lielākus mērķus un tos sasniegt.