Ko mums, mammām, nozīmē karš?

Šo rakstot, guļu uz gultas, šņaukādamās un dzerdama vienu tējas krūzi pēc otras. Saslimu. Ja sev tā godīgi paprasu, kāpēc, tad droši vien dēļ tā stulbā kara.

Esmu emocionāls cilvēks. Es ļoti līdzpārdzīvoju Zolitūdes traģēdijai, sirdij lūstot, un tagad - šis karš! Meitenes, es esmu diezgan lielā šokā. Es to saprotu tā - nekas vairs nebūs kā bijis, mēs esam lielu pārmaiņu priekšā. Kā šodien kāds no n-tajiem diskutētājiem teica radio: "Mēs esam karstā aukstā kara zonā."

Nespecializējos globālos politikas jautājumos, lai gan sekoju līdzi "karstajiem" notikumiem - nevar jau arī saprast, kas kā kāpēc notiek. Un nav jau varbūt arī tik svarīgi, jo es tur tāpat neko personīgi ietekmēt nevaru.

Mani satrauc ļoti praktiski sadzīves un savas ģimenes&bērnu nākotnes jautājumi, kas nepielūdzami izrietēs no šīs situācijas, kad Latvija un vispār visa Eiropa tiek ievilkta reālu kara draudu zonā. Ko tas mums, Latvijā dzīvojošajām mammām, nozīmē?

Pirmkārt, sašķeltu sabiedrību, vietu politiskajām cīņām, kas aizņems visu mūsu publisko telpu un uz ilgu laiku. Tas nozīmē, ka nebūs laika domāt nedz par valsts izaugsmi, nedz kā uzlabot izglītības sistēmu, nedz demogrāfiju, attīstīt uzņēmējdarbību vai citus svarīgus jautājumus, lai mūsu bērniem vispār šeit būtu normāla dzīve turpmāk. Nē, tā vietā plēsīsies "krievi" pret "latviešiem" un vēl un vēl... Iedomājoties, ka šis tak ir vēlēšanu gads, man pat nelabi metās. Vienkārši jāatslēdzas no visiem kabeļiem! 

Uz Ukrainas-Krievijas un aukstā kara fona, kas šobrīd reāli notiek mūsu acu priekšā, veidosies labvēlīga augsne dažādiem nemieriem un provokācijām mūsu pašu zemītē. Mītiņi, protesti, akmeņu mešana, speciālas brigādes, kas to vien gaida, kā saasināt situāciju, nostādot vienu pret otru, šķeļot un strīdinot. Tāds murgs jau droši vien sāksies pavisam drīz - jau 16.martā!

Otrkārt, Latvijas ekonomiskās situācijas pasliktināšanos ilgtermiņā.Vai šeit nāks investori, kāds gribēs ieguldīt? Vai uzņēmumi, kam ir bizness ar Krieviju vai Ukrainu, necietīs zaudējumus (jau tagad cieš)? Šāda nestabila situācija uzņēmējiem nedod neko labu, jo atrašanās "karstajā zonā" nozīmē, ka neko nevar plānot ilgtermiņā. Atrašanās kara pierobežā, un sēžot uz šādas mīnas, nerada labvēlīgus apstākļus valsts uzplaukšanai un nogriež cerībai spārnus, ka "Latvija būs pārticīga un droša zeme mūsu bērniem". Kāpēc lai tā tāda kļūtu? Tas būtu neticams brīnums.

Treškārt, daudz cilvēku turpinās bariem aizbraukt no Latvijas. Kāpēc plānot savu dzīvi šeit? Uz ko cerēt? Uz citu kaimiņvalsti? Uz pensiju? Uz labām skolām, attīstītu infrastruktūru, uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, labām darba iespējām, savu mājokli? Vai tiešām kāds prātīgs cilvēks šodien pirktu mājokli, ņemot kredītu bankā uz 30 gadiem?

Ceturtkārt, lielu nemieru - man tas ir svarīgi, dzīvot mierā. Mana nervu sistēma nav tik stipra, lai es varētu stāvēt malā, darīt savus ikdienas darbus, plānot dzīvi kā ierasts, zinot, ka apkārt vārās un vārīsies. 

Attapsimies, mēs dzīvojam uz pulvera mucas un nekas vairs nav labi!

Piedodiet par manu paniku, bet man nākotne šodien, sekojot līdzi notikumiem, nepavisam šeit neliekas jauka. Nez kā jūtas mūsu kaimiņi lietuvieši, kuri jau dzird kara lidmašīnas laižoties pār viņu dzimtenes zilajām debesīm?

Man bija baigi foršā omīte, nodzīvoja gandrīz 90 gadus, dzimusi 1910.gadā. Dzīves nogalē viņa man izstāstīja visu par karu - par krieviem, vāciešiem, par to, kā viņai vajadzēja mālēt uz sejas pelnus, lai netiktu izvarota, par to, kā ar diviem maziem bērniem kūlusies cauri Kurzemes katlam, par to, kā vajadzēja melot un izlikties gandrīz visu savu dzīvi. Atceros, kā viņa raudāja, ka pa TV redzēja atjaunotās Latvijas sarkanbaltsarkano karogu - viņa neticēja savām acīm - vai tas tiešām notiek? 

Tāpat kā es neticu šodien, skatoties ziņās - vai tas tiešām notiek? 

Kā jūs, mammas, uztveriet šīs ziņas? Kā tās ietekmē jūsu priekšstatus par nākotni šeit?