Kļūstot par mammu, es sevi nepazaudēju. Man beidzot izdevās sevi atrast

Mamma – statuss, kas liek soļot pa ielu ar augsti paceltu galvu. Vārds, kas liek filmas vidū skudriņām izskriet caur kauliem. Skaņa, kas, izlauzdamās no mazajām lūpiņām, sagriež krūtis lielā laimes viesulī un acīs sarieš asaras.

ES ESMU MAMMA! Tā reizēm vēlos saukt cilvēku pārpildītās vietās. Mīlestība, kas mani piepilda katru dienu atkal no jauna, plūst pāri malām, un viss, ko es gribu darīt, ir – dalīties tajā. Dalīties šajās sajūtās ar ikvienu nogurušu māmiņu, ar ikvienu sievieti, kurai nav dāvāta iespēja to piedzīvot pašai. Dalīties ar darbos iegrimušām karjeras sievietēm. Jo, manuprāt, patiesā laime slēpjas mazās, netīrās roķelēs, kas pēc smagas darba dienas apvijas ap kaklu, kamēr plikās kājeles apkļauj gurnus, un no mazuļa slapjās mutītes atskan sajūsmas pilns;” Mamma!”

Es jūtos kā kareivis! Jā, tā laikam būs vispareizāk nosaukt manas sajūtas. Man ir mans bērns, kura labā es ceļos, eju un daru. Ja vajag, es krītu, bet tūdaļ atkal raujos augšā. Jo man ir vislabākais iemesls pasaulē, lai nekad nenolaistu rokas, lai lauztos uz priekšu ar nobrāztiem elkoņiem un tajā visā nezaudētu smaidu sejā. Mans bērns.

Manuprāt, lai sieviete patiešām būtu stipra, ir jāpiedzīvo dzemdību process. Ir jāpārdzimst pašai. Protams, ir sievietes, kurām tas nav iespējams – tas ir gluži cits stāsts. Šoreiz vēlos runāt par to, cik bieži no mammām var dzirdēt;” Pēc tam, kad piedzemdēju bērniņu, sāka šķist, ka nav nekā, ko es nespētu!”. Ziniet, tā ir! Un tā ir arī man. Atceros, kā pirmo reizi pēc dzemdībām gāju viena uz pilsētas centru. Es gāju, vērojot krītošās lapas, savas pēdas uz tām, savu tukšo klēpi, un nespēju valdīt smaidu. Es zināju, ka tagad spēšu stāties pretī visam, ko dzīve metīs sejā. Maģiska sajūta.

Tā īpašā sajūta seko visur. Tā vietā, lai paustu aizkaitinājumu, es vienkārši pasmaidu – jo meitiņa man ir iemācījusi iecietību, dāvājusi nebeidzamas miera rezerves. Es vairs tikpat kā nesūkstos par nogurumu – negulētās naktis un trakās dienas man parādīja, kas ir īsts nogurums. Vairs nebaidos uzņemties daudz un vienlaicīgi – esmu iemācījusies lietas paveikt arī galīgi nepiemērotos apstākļos. Un tā vairs nav problēma.

Ziniet, kas vēl seko? Tā sajūta, kad mīlestība kā smalks lietutiņš nolīst cauri visam ķermenim. Kā mazas trīsiņas – katru reizi, kad neesmu ar meitiņu, bet tikai iedomājos par gaidāmo tikšanos. Ar mani dienas laikā var notikt jebkas, bet šis mīlestības lietutiņš ir kā bruņas, kas pasargā no visa sliktā, ko piedāvā dzīve. Viņa ir kā avots, pie kura es spirdzinos.

Vispār mēs abas spirdzināmies, tverot pasaules nianses. Tagad liekas, ka agrāk pasauli tā līdz galam nemaz netiku redzējusi. Esat vērojušas skudras uz ietves? To, kā viņas tekalē, kādas aliņas izveidojušas, kā pārvieto kritušos kukaiņus? Kaut kad bērnībā… Bet tas viss ir tik īpašs! Tik skaists! Nekad nebeigšu pateikties meitiņai, ka viņa man atvēra acis, ar mazo pirkstiņu norādot uz visu to, kam mans skats vienkārši pārslīd pāri.

Priecāties. To māca bērni, to vislabāk prot jaunās mammas. Citi saka, ka bērna klātbūtnē pieaugušie paliek par muļķiem. Es saku, ka mēs mācamies priecāties par visu. Pat par vienkāršu esību.

Sliktās dienas? Tādas ir. Un tādu ir daudz. Bet es par tām tagad nevēlos runāt, jo mēs visas zinām – tādas ir bijušas, tādas būs vēl. Tāda ir dzīve. Arī es pati ne tuvu neesmu perfekta. Kā teica kāda mamma;” Es nevaru vienmēr lepoties ar to, kā reaģēju kādā situācijā.” Kādreiz vieglāk ir iedot kādu našķi, neraut to no plaukta noķeksēto telefonu ārā no rokām, ļaut kaut ko sabojāt, aiziet un nobļauties spilvenā otrā istabā. Citreiz ir grūti, bet mēs mācamies tikai tad, kad saskaramies ar grūtībām. Tikai pateicoties asaru gūzmai un grīdas dauzīšanai dusmās, tas mazulis, kas tik maigi uzlicis galviņu uz pleca, ar degunu baksta ausi un ar dūrīti berzē actiņu, liekas tik neizsakāmi mīļš. Dzīvē viss ir līdzsvarā.

Es nekad nespētu būt tik lieliska mamma, ja man blakus nebūtu mana vīrieša. Viņš vienmēr spēj ieraudzīt to brīdi, kad man visa ir par daudz un pārņemt vadību. Tai pat laikā man palīdz viņa vārdi;” Tev viss ir kārtībā. Tu vari”. Viņš ir mana saprāta balss brīžos, kad gribās pacelt balto karogu. Viņš mani iedrošina, atbalsta un mīl tik stipri, ka man nav grūtību mīlēt tālāk. Mēs tiekam galā katrs ar savu daļu. Un esam komanda it visā.

Lai gan Mātes diena jau aizgājusi, es vēlējos šo visu “izrakstīt” no sevis. Vēlējos uzsvērt, cik ļoti mammas loma izmaina sievieti pašu, viņas dzīvi un skatījumu uz pasauli. Vēlējos pastāstīt par savām sajūtām un novērojumiem par to, cik īpaša ir katra diena, darot vislabāko, grūtāko un maģiskāko darbu pasaulē – esot par mammu.

Lai nu kā, kļūstot par mammu, es nezaudēju sevi. Man beidzot izdevās sevi atrast. Un es nekad nespēšu Dievam par to gana pateikties.