Kad vairāk domājam par tiem, kurus mīlam sajūtot bailes pazaudēt

Mēs, cilvēki, esam tādas dīvainas būtnes, kad sapurināmies un samīļojamies vairāk tikai tad, kad sastopamies pret vārdu "nāve", nekad vairs nebūs tā, kā bija, būšu viens(a) un mana ikdiena apmet pamatīgu kūleni, dzīve pēc tam... Tieši šajās situācijās mēs izteiktāk apzināmies, cik mums katram īstenībā ir paveicies... Man ir, kas samīļo, man ir ar ko kopā mosties, man ir šīs mazā rociņas ap kaklu un man ir pusaudži, kuri "burkšķ", man ir, kas dienā vairākas reizes piezvana, lai pajautātu, kā Tev iet, cikos Tu būsi mājās? Man ir, ko gaidīt, man ir par ko satraukties un man ir par ko prieka asaras liet... Tas ir tik daudz, ticiet man, ļoti daudz. Kad tā paskatāmies un salīdzinām ar citiem. 

Kā jūtas māmiņa, kura zaudējusi vīru esot gaidībās, laikā, kad beidzot sagaidīts ilgi gaidītais mazulītis? Ar kādām sajūtām viņa sagaida Valentīndienu un, ar kādām sajūtām sarūpē pūriņu? Kā jūtas jaunā mammīte, paliekot ar diviem maziem bērniem, saimniecību un uzņēmumu viena??? Es pat nestādos priekšā, kā viņas jūtas. Un tieši šādās situācijās Tu apzinies, cik mēs esam laimīgi, jo man ir vīrs, man ir dzīvi un veseli mani bērni. Neizbēgami pa galvu šaudās domas - kādēļ, kādēļ tik forši cilvēki, jauni, spēcīgi, kuriem visa dzīve bija priekšā, kuriem bērni jāredz uzaugam. Bet tie, kuri zog, slepkavo, tie dzīvo... Tik milzīga netaisnība, bet pieļauju, ka Augšā zina, ko dara un zina atbildes uz daudzajiem "kādēļ". Kādēļ šādi pārbaudījumi tiek sūtīti konkrētiem cilvēkiem un ģimenēm un, kādēļ konkrēti cilvēki uz šīs pasaules ir atsūtīti uz tik īsu brīdi.

Manuprāt, vislielākās sāpes, kādas var būt vecākiem, ir zaudēt savu bērnu, neatkarīgi, vai tas notiek vēl grūtniecības laikā, vai arī tad, kad viņš ir spējis jau dāvāt mazbērnus. Viņi taču mums vienmēr būs mūsu mazulīši, mūsu meitiņas-peciņas, vai dēliņi... arī tad, kad būs krietni lielāki, spēcīgāki un gudrāki par mums. Pie katra šāda trieciena draugu, vai paziņu lokā, gribas ātrāk apskaut, samīļot un vienkārši aprunāties ar saviem mīļajiem, paklausīties, kādu mīlestības vēstuli atsūtījis draugs manam četrgadniekam, kalt nākotnes studiju plānus kopā ar savu vidusskolēnu un kopīgi gatavot vakariņas ar savu lielāko meitu, pārrunājot dienā notikušo skolā. Un, lai arī esi uz spēku izsīkuma robežas, arī ceļoties naktī, lai pabarotu mazāko, Tu saproti,man Tu esi un tas ir tik daudz...

Mīlesim vairāk viens otru tagad, ne tad, kad jāuzmet trīs saujas, vai jānoliek svecīte pie kapu kopiņas....