Kad piemirstam par sevi un jācīnās par sevi

Ir jau krietns laiks pagājis, kad publiski runāju par to, cik mūsu veselība ir svarīgi un, ka mums katram par sevi jārūpējas un katram sevi vairāk jāmīl. Jā, tieši manas aizņemtības un skrienošās ikdienas dēļ, man pašai šoreiz ir gadījies kaut ko palaist garām, vai pareizāk sakot - savu veselību palaist "pašplūsmā". Laikam jau ar domu - vienreiz mani tas "satricināja", gan jau tā bija tikai viena reize. 

Kopš mazā ir piedzimusi, man neatlika laiks vairāk padomāt par to, ko ēdam, jo ēdu to, kas "ātrumā" bija pagatavojams, vai uzkožams, regulāri piemirsu iedzert balansa eļļu, kas balansē omega3/omega6, regulāri piemirsu par D vitamīnu un citām labajām lietām, kuras manam organismam, kā vēža pacientam, īpaši ir nepieciešamas. 

Mums ar manu onkoloģi bija noruna - tiklīdz mazo beidzu barot ar krūti, tā taisīsim analīzes un domāsim, ko darīt, lai organismu lieki " neprovocētu" uz ko nelāgu. Laikā, kad vēl baroju mazo ar krūti, saskārāmies ar man ļoti sāpīgu skandālu, kas skāra vēža pacientus, jo zāles, kuras es saņēmu kopš 2013.gada, tikai izņemtas no apgrozības un ražotāji "ar dubļiem nolieti". Tas man vēl bija papildus stress, jo nezināju, kas notiks situācijā, kad mazo beigšu barot ar krūti, bet šīs zāles man būs nepieciešamas. Politiķiem un lielajiem zāļu ražotājiem maz interesē cilvāks kā tāds, viņiem svarīgas ir savas un finanšu ambīcijas. Tie, kuri sekoja līdzi notiekošajam, pieļauju domās dažādi un būs noteikti arī tādi, kuri ticēs visam, ko TV un citi mediji stāstīja, bet reāli neapzinās, cik daudz melu un nežēlības tam visam ir apakšā, elementāra apsvēruma dēļ - tirgū plāno ienākt citas, dārgas zāles melanomas ārstēšanai un viņi vienkārši šādi "izsit vietu tirgū", jo viņu klienti-pacienti tik ātri nenonāk līdz 3./4.stadijai un "piķis" gar degunu. Tādēļ tie, kuri viņus traucē, jālikvidē. Grūti iedomāties, ka pacientiem pašiem ir jāiet, jālūdzas, jāvāc paraksti, lai ļauj saņemt zāles un ļauj vienkārši dzīvot. Šis skandāls man deva, protams, arī pozitīvas lietas - jaunus paziņas, cilvēkus, kuri rakstīja un vienkārši atbalstīja, cilvēkus, kuri kopīgi ar mums, melanomas pacientiem, meklēja risinājumus, meklēja "caurumus" medijos, ar kuru palīdzību mūs kaut nedaudz sadzirdēja. Bija, protams, arī daļa pacientu, kuri labprāt piedalītos un atbalstītu šo cīņu, bet sava stāvokļa sabiedrībā dēļ, to nedarīja, jo vēlējās saglabāt savu anonimitāti un nevēlējās publiskot, ka arī viņus ir skārusi šī diagnoze un viņi izmanto šīs zāles. Dīvaini, ka mediji "neņēma pretim", visas pacientu preces relīzes, jo viņiem taču bija samaksāts par informācijas citu pusi, kur jāpublisko monētas cita daļa un sabiedrības doma jāievirza citā gultnē, bet tas, kas īstenībā bija ar zāļu analīzēm, tas nevienu neinteresēja, atsaukt, vai labot ziņās, neviens netaisījās. Skandāls ilga aptuveni 2 mēnešus ar neziņu par to, kā būs, līdz beidzās ar mūsu, pacientu lūguma apmierināšanu, tiesa gan esošo pacientu, ne jaunu, atļaut vienu zāļu sēriju saņemt, šoreiz gan jau par naudu, jo kompensējamo medikamentu sarakstā tās vairs nav. Taču pozitīvais tas, ka vismaz par naudu ir iespēja to saņemt un negaidīt 3./4.stadiju, kad "zaļo gaismu" dod zālēm par desmitiem un simtiem tūkstošu, kuras gan valsts kompensē, bet, cik daudz no pacientiem izdzīvo, vai krietni paildzina dzīvildzi? Tādu statistiku neviens nepublisko, neviens nepublisko, kādas blaknes tam visam ir.

Un tiklīdz mazā meitiņa attiecās no krūts, sākās izmeklējumi, analīzes un jā, viss nav tik rožaini, kā domāju, esmu palaidusi "pašplūsmā" savu organismu, mans vājums, manai sliktai pašsajūtai ir savs iemesls un paldies Dievam, ka nav kritiski, taču sēdēt un gaidīt, kad būs kritiski, nevar. Ir jārūpējas par sevi, to es tiešām zinu un "atslābt" nevar vispār. Šīs ne visai labās analīzes arī lika maniem mīļajiem mani vairāk palutināt, vīra mamma dzīvoja pie mums, lai man palīdzētu, arī vīrs ir sarosījies un saprot, ka es nevaru tik daudz darīt, nu nav iespējams sēdēt uz trim, četriem krēsliem vienlaicīgi, lai kā mēs to gribētu. Šis un vēl kāda situācija man lika pārvērtēt to, kā es dzīvoju, ko daru un to, ka nevēlos, lai kāds tur Augšā man sūta vēl lielākus pārbaudījumus. Pirmkārt, es gribu būt mamma saviem bērniem, mamma, kura ir līdzās, kura ir vesela, kura ir aktīva un pieejama 24/7. Pieejama sarunām, pastaigām, mīļumam un mīlestībai un otrkārt, es beidzot gribu būt arī sieva, tādēļ būs laiks, kad es kā ViKrEm mamma būšu pārmaiņu laikā, citā veidolā un izpildījumā, jo man svarīgākās lomas ir mamma, sieva un tikai pēc tam viss pārējais. Šis man lika padomāt arī par to, cik mūsdienās sabiedrība maz zina par to, kas notiek, cik maz zina par to, ka ēst veselīga, tā ir sava veida organisma ārstēšana, ka zāles mums nodara milzīgu ļaunumu. Mēs maz uzmanību pievēršam bērniem, jauniešiem šajā jomā un maz viņus informējam par to.

Vēl viela pārdomām tam, kas mūsu 21.gadsimtā notiek zāļu sfērā - pamanījāt, ka Vigentols ( D vitamīns, kuru izraksta bērniem), nav pieejams. Tas bija lēts un efektīvs, jo ļoti labi uzsūcās organismā. Toties ir mega daudz "alternatīves" aptiekās, kuru cena ne tuvu nav šim un izrādās tie ne tik labi uzsūcas organismā, bet... lētā/labā D vitamīna nav, lai arī to lietoja ļoti daudzi.

Mīlēsim sevi un savus mīļos katru dienu, jo mēs nekad nezinām, kas mūs gaida rīt un, kādi pārbaudījumi mums nolikti durvju priekšā, jo nespējām gūt mācību no iepriekšējiem nespējām.