Kad nākas izvēlēties - ģimene vai darbs

Nezinu, vai uz šādām pārdomām mani pamudināja šokējoša intervija, kuras laikā kāds no Latvijas hokejistiem atzina, ka laikā, kad piedzima meita, nācās uz gadu pamest valsti darba dēļ, vai vienkārši tas, ka par savu pastaigu maršrutu esmu izvēlējusies dārgu privātmāju rajonu.

Jā, es arī neprātīgi alkstu pēc savas mājas – dārza, kur varētu rušināties un kopā ar meitu sēt puķes, pagalma, kurā spēlētos mani bērni un skraidītu suns, šķūnīša, kurā “ķimerētos” draugs, kurš necieš brīvdienās zvilnēt uz dīvāna pie televizora. Es sapņoju par mašīnu, lai brīvdienās vai vismaz svētkos varētu aizbraukt uz kādu foršu ģimenes pasākumu, koncertu, kaut muzeju. Vēlos vairākus kurpju pārus un brīnišķīgas kleitas, lai meita varētu visiem skolā stāstīt, cik skaista ir viņas mamma. Vēlos gatavot eksotiskus ēdienus no kvalitatīvām sastāvdaļām. Vēlos vasarnīcu laukos, lai bērniem ir iespēja vismaz reizi gadā dzīvot “pie dabas krūts”. Atzīstu - pēdējais minētais tiešām ir “ekstra”, un tomēr gribās…

Bet viss maksā! Un maksā patiešām daudz, ja raugāmies uz vidējo algu Latvijā. Ja cilvēks vēlas dzīvot, nevis tikai censties izdzīvot, kādam no ģimenes nākas strādāt ārzemēs. Un tas ir neiedomājami smagi, esmu to piedzīvojusi! Visi tikai runā par to, cik svarīgi ir, lai aizbraucēji atgrieztos. Gribās teikt – nedariet to! Lai cik skaista un mīļa nebūtu mūsu mīļā zemīte, šeit nekas nav mainījies.

Es tik ļoti negribu aizbraukt! Taču atalgojums, ko mans vīrietis saņem Latvijā (esot meistars savā jomā) ir 4 reizes mazāks par to, kādu viņš var nopelnīt ārzemēs. Nē, es nepārspīlēju, pati biju šokā, uzzinājusi, cik viņam maksā konkrētajā valstī. Tur kvalitatīvu un smagu darbu novērtē. Pēc atgriešanās var ne vien kādu laiciņu brīvi dzīvot, bet vēl arī nomaksāt visus tos “kredītus”, kuri Latvijā sagrābti. Jo šeit dzīvojot katrs otrais latvietis ir sevi ieracis “kredītu jūgā”.

Arī mana sapņu profesija (skolotāja), kuru esmu izvēlējusies ar sirdi, lai uz darbu nebūtu jāiet kā uz nāvessoda izpildi, nebūt nav tik labi atalgota, lai es varētu īstenot savas ambīcijas. Nemaz nerunājot par to, ka pēc studijām, ļoti iespējams, es darbu nemaz nevarētu atrast. Jūs teiksiet – mana izvēle. Jā, izvēle, ko izdarīju, uzdodot sev būtisku jautājumu;” Ko tu gribi darīt visu atlikušo mūžu?”

Pagaidām draugs ik pa laikam pastrādā “svešumā”. Bet tas tā nevar turpināties – atšķirtība, vientulība, nogurums, arī atsvešinātība pēc satikšanās. Tas mani vienkārši iznīcina, šādas attiecības man neder. Tā nav ģimenes dzīve, kādu es vēlējos!

Bet ēst vajag, drēbes (vismaz meitai) jāpērk, maksājumi arī nekur nav pazuduši. Protams, meklējam iespējas, kā nopelnīt papildus naudiņu šeit pat, taču tas, vismaz pagaidām, liekas pilnīgi nereāli. Ģimenes šķiras – viena pēc otras. Tā pat nav neuzticība, tā ir saiknes zaudēšana. Kādā brīdī abi saprot, ka sākuši dzīvot katrs savu dzīvi, katrs savā valstī.

Kādā reizē, esot kopā ar ģimeni, kuras tēvs jau neskaitāmus gadus, galvenokārt, aizvada citā valstī, dzirdēju viņu sakām sievai;” Viņa mani tik maz redz, ka vairs pat pie manis nenāk”. To viņš teica par savu 4 gadus veco meitiņu… Vai tā ir dzīve, kādu vēlamies? Vai tāds upuris ir privātmājas un automašīnas vērts?

Un – vai mūsu mīļā Latvija ir TIK mīļa, lai mēs, sakostiem zobiem, “ierakušies” kredītsaistībās turpinātu šeit “izdzīvot”?

Domāju, ka dažu turpmāko gadu laikā mēs no šejienes aizbrauksim. Jo es gribu to māju un gribu to mašīnu. Un gribu savu vīrieti. Galu galā, arī viņi ir pelnījuši baudīt tos nopelnītos augļus tagad, nevis sirmā vecumā, kurš, starp citu, var arī nepienākt.

Es esmu par kuplām, vienotām un laimīgām ģimenēm!

P. S. Visas bildes ir no personiskā arhīva. Mazā dārza būdiņa ir tāds "ašs" drauga čaklo roku meistarojums. :)