Kā un kad runāt ar bērnu par seksualitāti?

Vecāki bieži vien uzdod jautājumus, kādā vecumā sākt ar bērnu runāt par dzimumaudzināšanu, domājot, ka brīdī, kad bērns kļūs par padsmitgadnieku, vecāki apsēdīsies pie sarunu galda, lai ar viņu parunātu par šīm intīmajām tēmām.

“Papardes zieds” valdes priekšsēdētāja Iveta Ķelle gan skaidro, ka tā nav pareizā pieeja, jo dzīvē tā vienkārši nenotiks. Tā vietā viņa aicina ar bērnu par šo tēmu runāt jau no mazotnes, no brīža, kad bērns iemācījies runāt. Kā piemēru I. Ķelle min, ka jau vannojot savu mazuli, vecāki var lietot vārdus “krāniņš”, “petenīte”, lai paši vecāki aprastu ar šo vārdu lietošanu.

Modes eksperts un pasākumu vadītājs Kaspars Blūms-Blūmanis, kurš zināms arī kā Kašers, no pieredzes dalās, ka jaunieši 12, 13 gadu vecumā bieži vien jūtas apjukuši un nezina, ko darīt ar savu dzīvi, tāpēc, ja ir sasāpējis kāds jautājums par seksualitāti, par kuru ar vecākiem nevar runāt, jaunietis nezina, kur likt savas sajūtas. Pats Kašers atzīst, ka ir sasniedzis vecumu, kad citu komentāri viņu vairs neietekmē, jo ir izaudzis par personību un var pastāvēt pats par sevi, tāpēc vēlas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi neslēpjoties.

Tajā pašā laikā, atceroties, kā tēvs, kurš skatoties filmas, komentējis, ka “zilie” nu gan ir slikti, viņš labi apzinājies, ka tēvs nebūs persona, ar kuru runāt par savu seksualitāti. Viņš uzsver, ka vecākiem jābūt bērnu labākajiem draugiem, uzticības personām, mīlot neatkarīgi no tā, kas notiek bērna dzīvē.

RSU Psihosomatikas klīnikas virsārsts, ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons saka, ka, strādājot ar pusaudžiem, nav daudzu sūdzību par seksualitāti, taču terapijas laikā līdz šim jautājumam tiek nonākts.

Ārsts vērš uzmanību, ka bērni ļoti bieži sajauc patīkamas sajūtas ar seksuālu uzbudinājumu, tāpēc kļūdaini uzreiz pieņemot, ka ir, piemēram, lezbietes. Speciālists uzsver, ka šādās situācijās bērniem bieži vien pietrūkst līdzcilvēku, ar kuriem pārrunāt seksualitātes jautājumus. Tāpat arī nereti pietrūkst kontakta ģimenē, sarunu, dalīšanās. Tajā pašā laikā Artūrs Miksons uzsver, ka gadījumos, kad bērns paziņo, ka ir gejs vai lezbiete, vecākiem nevajag ieslīgt kādā no galējībām. Tas nozīmē, ka nevajag aizcirst durvis, kliedzot, kā gan bērns tāds varēja izaugt, ja viņš tā netika audzināts, vai arī  otra galējība - distancēties un teikt, ka par šo tēmu labāk nerunāsim. A. Miksons: “Jāmēģina atrast vidusceļu, iespējams, neslēpjot savu izbrīnu, bet vienlaikus arī pasakoties par atklātību un veidojot sarunu.”

Iveta Ķelle no “Papardes zieds” uzsver, ka pasaule ir kļuvusi atvērta un vecākiem jātiek vaļā no iekšējās agresijas, ja tāda pastāv, saprotot, kāpēc tāda radusies, vismaz neparādot bērnam, ka viņa tuvākie cilvēki ir agresīvi noskaņoti pret šo seksualitātes formu. “Jāmēģina saprast, ka homoseksualitāte ir bijusi vienmēr, tas nav nekas jauns, un mūsu uzdevums ir mīlēt bērnu tādu, kāds viņš ir” bilst I. Ķelle, uzsverot, ka dažiem bērniem apzināties, ka ar vistuvākajiem nevar runāt par šo jautājumu, var būt izaicinājums un liela traģēdija.