24.04 10:50-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Jāteic, ka man ar savu vīru ir paveicies. Viņš nedzer, nav atkarīgs no datorspēlēm vai azartspēlēm, vienmēr laicīgi ir mājās un strādā nopietnā darbā. Tomēr ir brīži, kad es viņam gribētu ja ne sadot pa zobiem, tad vismaz iedunkāt vai uzkliegt: „Eu, vecais, saņemies!”
Un stāsts ir par bērniem. Ar vecāko dēlu, kad viņš vēl bija pavisam mazs zīdainītis, vīrs necentās iesaistīties. Kā māte varone ar visu tiku galā pati, uzklausot vīra purpināšanu un neapmierinātību, ka bērns kliedz. Tagad, kad dēls jau paaudzies, protams, ir cits stāsts – tētis ir labais un tētis arī cenšas pavadīt laiku kopā ar dēlu. Protams, jo tagad ir vieglāk – bērns pats prot pateikt, ko viņš vēlas, kas viņam sāp, arī pats apģērbties un aiziet uz tualeti.
Piedzimstot meitiņai, cerēju, ka viss būs savādāk, ka iesaiste būs lielāka. Tomēr, mirklī, kad pagājuši jau divi mēneši un kārtējo nakti es sēžu ar raudošu bērnu uz rokām, saprotu, ka nemainīsies gan. Manam vīrietim acīmredzot ir paniskas bailes no bērniem. Kā viņš tās pārvar? Kamēr lasu vecākajam dēlam priekšā pasaku, uz rokām auklējot mazulīti, viņš jau ielīdis gultā, pārvilcis pār galvu segu. Tā, lūk, slēpjas vīrieši. Un tad no plkst. 22.00, kad parasti mazā sāk savu vakara koncertu, vīrietis jau it kā guļ. Un šādās reizēs, ja kliegšana ievelkas 3 vai vairāk stundas no vietas, man gribās vienkārši uzkliegt vai iespert, lai kaut reizi pārņemtu no manis stafeti, jo ir reizes, kad naktīs esmu jau tādā kondīcijā, kad ar bērnu uz rokām aizmiegu, nefiltrējot vairs apkārt notiekošo. Un nelīdz runāšanās vai lūgšanās.
Vakar pat... Kad vakarā lūdzu pieskatīt mazuli, kamēr nedaudz atvelku elpu, mazā māsiņa tika paņemta rokās, un teiks, ka es varu ieiet dušā. Mīļie! Es saprotu, ka vīrietis agri ceļas, ved vecāko dēlu uz dārziņu, strādā savas 8 stundas, bet tās ir 8 stundas, kamēr es ar mazuli uz rokām esmu 24h diennaktī. Protams, pati vien vainīga un vispār, kā es te atļaujos gausties (es zinu, ka būs noteikti kādas mammas, kas man to atgādinās), jo kādreiz viss bija savādāk – tad nebija pamperu, visu palīgierīču un neviens nepalīdzēja, bet sieviete tāpat ar visu tika galā. Jā, tikai tā sieviete noteikti staigāja ar pelnu pelēku seju, jo bija tik ļoti nokrauta ar pienākumiem, ka vairs neatšķīra rītu no vakara.
Ziniet, kāds bija vakardienas lielākais joks? Lūdzu, lai tikmēr, kamēr ģērbjos pēc dušas, mazulītei tiek novilktas autiņbiksītes, lai varu nomazgāt dibentiņu. Uz manu lūgumu diemžēl nesekoja rīcība, jo, redz, bez biksēm bērns nosalšot. Lieki atzīt, ka noteikti patiesais iemesls bija bailes, ka viņam lūgšu nomainīt autiņbiksītes.
Kā rīkoties un kā palielināt iesaisti? Pati vainīga, varu tikai priecāties, ka mans vīrs nav dzērājs un vismaz naudu nes mājās... tā noteikti man teiks citas. Tikai kā lai palielina iesaisti jau tagad, jo noteikti tad, kad meita jau staigās un runās, problēmu vairs nebūs. Bet tagad bērns acīmredzot ir tikai manējais. Diemžēl lūgumi nelīdz, jo tiek atduras kā pret sienu, arī mirkļu sarunām tā īsti vairs nav, jo laiks ar vienu bērnu, lai uzklausītu viņa piedzīvojumus bērnudārzā... un tad jau sākas jaunākās atvases vakara kliegšana, kad vīrs jau it kā guļ.
Tas jau gan pa traku. Labak nedarit sita gan!!!
Tad varbut vienkarsi ir jaiedod opa,un pasaki,ka ej to un to darit.
Ja Tu aizietu pie ārsta/friziera/masiera, kas notiktu? Vīrs, paliekot ar bērniem mājās, arī viņus ignorētu? Es neticu runāšanas spēkam, bet kopīgi pavadītam laikam gan. Veiksmi un izturību Tev!
Paldies par padomiem, bet diemžēl šis nav tas variants, kad runāšanās palīdzēs. Drīzāk sakne slēpjas ģimenē novērotajā, tajā, kā savulaik pret bērniem attiecies viņa tēvs, kā viņš iesaistījies audzināšanā.
Es bieži vien esmu teikusi, ka man sāp mugura, vēlos atpūsties, taču tas netiek sadzirdēts, jo... tas taču ir sievietes pienākums - auklēt bērnu, neskatoties ne uz ko.
Tieši tā, kā šeit rakstīts - parunā. Pasaki, kā jūties. Izvēlies mirkli, kad mazulīte guļ, apsēdies blakus un uzsāc sarunu.
Varētu nostrādāt arī tas, ka atstāj bērniņu vīram kaut uz stundiņu brīvdienā, kad pati vari iziet laukā viena, atpūsties. Bet viņš tikmēr lai mācās. Nebūs jau izvēles.
Citreiz vienkārši iedod viņam, pasakot, ka sāp rokas, mugura. Lai arī viņš paauklē. Manējam gan nekas nav jālūdz, bet tad, ja ierunājos, ka sāp mugura, meitiņa tiek paņemta ārā no rokām vienā mirklī.
Turklāt - uzslavē viņu, kad ir veiksmīgi izdarīts kas jauns, norādi uz to, kā bērniņš priecājas esot pie viņa. Tas strādā. 😀
Lai veicas! 😀
Kapēc gan ar vecāko dēlu nemēģināji iesaistīt? Viņš tagad ir pieradis, ka visu pati dari, un tagad ir ivtik grūtāk iesaistīt, bet mēģināt var runājot vai vienkārši ieliec klēpī un pasaki, ka tu tagad to un to darīsi, lai paskatās.
Runāšana, runāšana, runāšana. Pastāsti kā jūties, kāpēc tā jūties,ko sagaidi no viņa, konkrētas, skaidri saprotamas darbības, piem.viena h vakarā kamēr esi vanna vai tml.viņam jāpaņem mazā jāpastaigā pa māju un jāizved ekskursijā, te ir gulta,te iligs,re kāds sniegs ārā, tas tāds konkrēts bērna izklaides veids,lai saprot ko ar viņu darīt. Es vēl paraudu šajās runāšanas reizēs, ka man nav spēka, lūdzu,palīdzi to un to. Ja vīrietim rūp ģimene tad viņš saņemsies. Būs labi, tikai bez pārmetumiem un terora.
Man šī tēma arī ir tuva, tikai no otras puses - mans vīrs ir liels palīgs! Tā kā man ir diezgan jācīnās profesijā, tas nekad neesmu bijusi paraugsieva, kas taisa ēst un kārto māju.. Jau plānojot bērniņu, es skatījos apkārt kāds ir modelis manām draudzenēm, kāds modelis viņa draugu ģimenēs un uzreiz teicu, ka mums tā nebūs (piemēram gulēšana atsevišķi!!). Tagad arī tomēr esam kādu reizi izplukusies, kad man liekas, ka viņš nevelta pietiekami laiku! Būtībā jā, tas ko ws mēģinu pateikt, ka tomēr jāpieprasa palīdzība, jo ne jau tu viena izlēmi par bērniņu 😀 es arī tavā vietā izslēgtu mājas kārtošanu, ēst taisīšanu un tā vietā pa dienu gulētu ar mazo, lai ir spēks naktīs! Varbūt nemēģini mainīt vīru ar varu, bet maini savu dienas ritmu tā, lai labi ir tev un bērniņam 😀