Kā atradināt bērniņu no krūts barošanas?

Liekas esot trīs bērnu māmiņai, man viss jau būtu jāzina un jāparedz uz priekšu, bet tā nav, jo katrs bērniņš nāk ar savu mācību man.

Lielākais dēls bija un ir kārtīgs mammas dēls. Viņš man iemācīja lielu pacietību un māca to vēl joprojām,  jo emociju ziņā ir kopija man. Krūts barošanā nobaroju līdz divi gadi gandrīz. Atradināšana bija viegla, jo viņš pats to vairs neprasīja.

Rūdolfiņš ir mammas mīļumiņš. Mazs mīļš puisēns. Ar Rūdolfa dzimšanu iemācījos to, ka var notikt arī tā kā neesi plānojis un par to nevaig pārdzīvot. Rūdolfiņš mistiskā kārtā manu pieniņu dabūja tikai mēnesi un ar lielu manu cīniņu, lai pieniņš būtu ilgāk. Ja kāds var to izskaidrot būšu pateicīga,  kāpēc vienam pieniņš bija pietiekoši, bet otram mazajam nekā? Tas nedaudz man sāp, jo liekas ka bērniņu apdalīju, lai gan daktere teica ka tā nav mana vaina.

Hanna ir mūsu princesīte. Īsta mammas meitenīte. Hannai tagad ir 1,5 gads un mammas pupiņu viņai ļoti vajadzīgs un bez tā nekā. Hanna atšķirībā no brāļiem neņēma knupi un pudelīti ar īsti nē. Liekas liela dāma un vajadzētu to pupošanos beigt, jo jūtu ka pašai tas sāk apnikt, negulētās naktis u.c.

Kādi būtu Jūsu ieteikumi, kā pārtraukt krūts barošanu bez lieliem pārdzīvojumiem no abām pusēm? Smērēt uz krūtīm ko rūgtu? Pupiņu aizstāt ar knupi vai pudeli? Uz nedēļu aizbraukt prom, lai tētis cīnās ar atradināšanu?