Jūrmala nav tikai kūrorts

Tā kā rīts ir atausis saulains un silts, un arī sinoptiķi sola, ka diena viena no retajām tuvākajā laikā būs bez nokrišņiem, nolemjam doties ārpus mājas.
Jūrmala ir lielākā un laikam jau arī garāk gar piekrasti izstieptā kūrorta pilsēta Baltijā.
Pārbraukuši pār Lielupes tiltu un uzreiz aiz Rimi nogriežoties pa labi, dodamies apmēram 5 km garā līkumotā ceļā. Gar logiem pazib lielās Jūrmalas savrupmājas, vienā vietā ceļš pievijas klāt pavisam upei, tad sanāk pabraukt zem Lielupes dzelzs tilta, kur kursē vilciens Rīga-Tukums, tāpat redzama laivu piestātne, bet visu ieskauj priežu mežs. Beidzot ar Waze palīdzību esam atraduši meklēto Tīkla ielu 1a, kur novietojam auto. Aiz lapām aizaugušām norādēm var tomēr izlasīt, ka šeit atrodams Jūrmalas brīvdabas muzejs.
Nekad šeit neesam bijuši, un nav arī īstas pārliecības, ka būs interesanti. Paverot vārtiņus, ieejam Latvijas Brīvdabas muzeja teritoriju atgādinošā laukumā. Muzejā izvietotas dažādas zvejas laivas. Viena no tām pavisam interesanta-maziņa koka airu zvejas laiva ar buru. Nekad iepriekš nav redzēta laiviņa ar buru. Tāpat izstādītas dažādas kuģu vraku daļas, protams, visdažādāko izmēru un vecuma enkuri. Enkura veidā arī uzstādīts piemineklis mūsu jūrniecības pamatlicēja Kr.Valdemāra atcerei. Dodamies ēku virzienā. Dzīvojamai ēkai no 19.gs. superīgs salmu jumts. Protams, rodas jautājums, vai tas ir ugunsdrošs. Vēlāk jau gide pastāstīs, ka nepilnus 10 gadus atpakaļ šeit tiešām nodegusi autentiska 17.gs.ēka, ugunij aizsākoties tieši jumta daļā.
Diemžēl ēkās ieiet nav ļauts. Tūristi redzēto patur ne tikai atmiņās, bet bija iecienījuši kādu priekšmetu aiznest sev līdzi kā suvenīru, tādēļ šobrīd, lai varētu iepazīties ar eksponātiem,  dzīvojamās ēkas logi ir atvērti pavisam plaši, pa kuriem var redzēt tā laika zvejnieku saimes sadzīves priekšmetus, mēbeles, traukus u.c. Gide paralēli pastāsta interesantas lietas par tā laika dzīvi, par Jūrmalas pilsētu,par jūrmalniekiem. Tālāk dodamies uz šķūni, kur iespējams redzēt ļoti plašu virvju kolekciju, bet kasinteresantāk-redzēt, kādus tik krāšņumus nav iespējams darināt no virvēm! Melnā pirts izraisa sajūsmu arī ārzemnieku tūristu starpā,  bet ratnīcā noglabāti dažādi braucamie- Ērenpreisa velosipēds, rati, pat ceplītis uz riteņiem, kas smaržo pa gabalu, radot siekalas mutē:) Šeit ir iespējams teritorijā svinēt svētkus, tāpēc teritorijā ierīkoti lieli, gari galdi, kas apklāti ar zvejniecības tīklu, bet pa vidu novietotas vāzes ar lauku puķēm. Šī vieta mums ar savu auru un vidi radīja pirmo Līgo sajūtu-tik skaisti un latviski, un senatnīgi!
Muzejs mums sniedza tiešām daudz jaunas un nezināmas informācijas un patīkamu mirkļu. Terēzīte visu teritoriju izgāja basām kājelēm, radot sev bezmaksas sajūtu taku-visa teritorija noklāta maziem priežu čiekuriņiem un skujām. Visapkārt aug melleņu mētras, kas vēlāk noteikti dos iespēju baudīt savas ogas.
Tā kā jūlijā katru dienu muzejs rīkos Zivju dienas, noteikti iesaku jums ar bērniem doties turp, lai bērni varētu ne tikai redzēt to, ko redzējām mēs, bet darboties dažādās darbnīcās, savukārt jums būs iespēja nogaršot tikko kūpinātas zivtiņas. Un galvenais-tas viss nemaksā absolūti neko (Ieejas maksas nav)! Tik, cik aizbraukt turp. 
Tā kā muzejs atrodas Ragakāpas dabas parka teritorijā, tālāk dodamies uz dabas takām. Ragakāpas dabas parks ir mājvieta aizsargājamām putnu sugām, retām kukaiņu sugām un augiem. Visu mūsu gājienu pa no priežu un ozola koka veidotajām laipām pavada priežu šalkoņa. Šeit ir ieraugāmas tik tiešām ļoti vecas un interesantas formas priedes. Kamēr Renāts skrien pa priekšu, mēģinādams noteikt, kur būs beigas un kas tad tur īsti būs ieraugāms,mazā meitiņa noguļas uz laipas, skatoties priežu galotnēs un sarunājoties ar iedomātām pūcēm:" U-ūū, u-ūū":)  Viņa tik tiešām izbauda šo gājienu. Ne reizi nebija grūti visu ceļu iet pašai. Ja palika par grūtu, varējām apsēsties uz ierīkotiem soliņiem. Tāpat var uzkāpt skatu laukumā, kur izvietota informācija par šo interesanto veidojumu-Raga kāpa.
Nogājuši gandrīz kilometru, aiz zariem spīd jūras klājums ar kuģiem tālumā. Dēls, protams, priecīgs, ka ceļa galā ir jūra, tāpēc skrien tik ūdenī iekšā. Kaut arī ūdens nav pārāk silts, Renāts savu pirmo šīs sezonas peldi paveic tieši šeit.  Kad puika kaut cik apžuvis un sasildījies (ne dvieļu, ne sausa apģērba jau mums līdzi nebija),  dodamies atpakaļ pa laipu uz auto. Atpakaļceļš šķiet daudz ātrāks-laikam jau tāpēc, ka tagad jau zinam, kurp nonāksim. Domāju, ka šī vieta patiks ikdienam, kam patīk klusums, svaigs gaiss, mežs. Nebaidieties nākt ar ratiņiem-laipa ir gana plaša. Saelpojušies priežu gaisu un smēlušies daudz pozitīvu emociju, dodamies uz centru, kur neaizbraucot līdz Majoru vilciena stacijai, atrodams Jūrmalas pilsētas muzejs (Tirgoņu iela 29). Mums paveicas-ir viena brīva vieta mūsu auto gandrīz pretī muzejam. Pie muzeja ārpusē notiek mākslas paraugdemonstrējumi, kur bērni var iesaistīties. Renāts to arī dara. Kad uz rokām ir jau gatavs darbiņš, kur puika attēlojis savu sapņa akordeonu , viņš var lepoties, ka ir apguvis jaunu mākslas novirzienu-grafikas apakšnozares dobspieduma tehniku ar auksto/sauso adatu. Izklausās sarežģīti, bet tā ideja tāda, ka uzzīmē uz papīra, ko sirds kāro, tad uzliek pāri plēvi, kurai ar adatas palīdzību uzskrāpē to savu zīmējumu. Tad paņem marli, kas iemērkta vēlamajā krāsas tonī un tad ar to piesūcina plēvi. Kad tas paveikt, plēvi otrādi novieto uz tīras papīra lapas un ar spiedi brauc tai pāri. Re, kāds mākslas darbs beigu galā izdevies! Bet kamēr puika vēl tikai pie pirmās darba daļas, ieejam muzejā. Man bija vēlme redzēt plašo peldkostīmu kolekciju, taču tā diemžēl vairs izstādē nav izvietota. Bet ir daudz kas cits no 18.-20.gs. kūrortu vēstures-gan peldēšanās veidi, gan aksesuāri, gan apģērbi, trauki. Ļoti, ļoti interesanti un izsmeļoši. Redzot 20.-30. gadu peldkostīmu, kas darināts no vilnas, rodas jautājums, kāds tas izskatās pēc iznākšanas no ūdens. Izrādās, tādu var arī par ~45 eiro iegādāties muzeja suvenīru veikaliņā. Pārdevēja pastāsta, ka tas ir ļoti populārs suvenīrs, ko visbiežāk izvēlas tieši vīrieši-vairāk, protams, lai paālētos:) Meitiņa, cenšoties pieiet tuvāk manekeniem, atkal iedarbina signalizāciju. Laiks doties:) Citās telpās izvietotas krāšņas Rīgas un Lietuvas kūrortu gleznas.

Tālāk dodamies uz pavisam netālo grilbāru Lighthouse Jomas ielā 63. Ēdienkarte gana plaša un interesanta. Pasūtām spinātu krēmzupu un gulašzupu. Makaroni ar bekonu un pildītais tītars ir ļoti gards.  Porciju lielums, protams, nav tik liels, cik ceļmalu krodziņos, bet toties noformējums acis saistošs. Mazajai no bērnu ēdienkartes tiek frī kartupelīši burtu veidā (super forši!), vistas nagetiņi, kas ir dikti garšīgi un kraukšķīgi, un svaigi salāti. Un galvenais-tas viss pasniegts uz šķīvja, kur attēlota Mikijpele. Feini! It kā jau bērnu ēdienkarte līdz 12 gadu vecumam, bet, domāju, arī manam 8gadniekam, tomēr porcija būtu mazliet par mazu. Tā kā ja jūsu bērns ir liels ēdājs, bērnu porcijas nebūs īsti atbilstošas.
Diemžēl tikai pašās beigās pamanu foršu rotaļu stūrīti, arī oficiante nepačukstēja, ka tāds te atrodams, bet nekas-tikmēr pētām interesanto restorāna noformējumu-malkas pagaļu un grāmatu pilnos plauktus, bāku skulptūriņas, lukturīši. Glīta vide. Un vieta tiešām bērniem draudzīga -WC ir arī zīdaiņu pārtinamā virsmiņa, ārpusē slīdkalniņš. Man ļoti iepatīkas pie tualetes durvīm izvietotā plāksne:)
Paldies Māmiņu klubam par piešķirto Maija mēneša labākā tēta godu, tādējādi nopelnot dāvanu karti, un grilbāram Lighthouse par iespēju pavadīt brīnišķīgu pēcpusdienu! Ar bāra iespējam varat iepazīties šeit www.lighthousegrill.lv

Kad jau esam atpakaļ uz Jomas ielas, dodamies lēnā pastaigā līdz ielas galam pie Majoru stacijas. Pa ceļam bērnu uzmanību saista daudzie balonu un citu nieku tirgotāji,  tāpat nav iespējams iztikt bez cukurvates. Iela kā vienmēr vasarās tūristu pilna, iespējas ir tūkstošiem-katrs var atrast savai gaumei un iespējām tuvāko. Bet Jūrmala noteikti priecāsies, ja nolemsiet to iepazīt mazliet tuvāk, neaprobežojoties tikai ar pludmales un Dzintaru koncertzāles apmeklējumu.