Jaunā dzīve nu jau ar diviem bērņukiem!

Šodien ārā tik štruntīgs laiks, pat nesanāk iziet laukā. Tad nu atliek sēdēt mājās un apcerēt dzīvi.

Nākamnedēļ mazajam Ītanam apritēs jau divi mēneši. Viņš ir pilnīgs pretstats savam vecākajam brālim. Sākot jau ar izskatu. Mums ir interesantie bračkas - viens ir zilacains blondīnis ar bedrītēm vaigos, otrs tumšmatis ar tik pat tumšām actiņām.

Reivens Evans pa dienu, jau kopš dzimšanas, varēja mierīgi dzīvoties viens pats. Viņš varēja sēdēt auto sēdeklītī un kaut ko pētīt kamēr es gatavoju ēst vai uzkopu māju. Bet naktis gan viņš man lika padancot! Viņam ļoti patika gulēt ratos, svaigā gaisā. Tādējādi mums nebija problēmu kaut kur paceļot - bieži braucām pie vecākiem, kas ir pavisam Latvijas otrā galā. Bieži ciemojāmies pie draugiem Rīgā. Vārdu sakot ar to nebija problēmu, jau no pirmajiem dzīves mēnešiem.

Ītans ir pilnīgi savādāks. Kad viņš piedzima, miera nebija ne dienu, ne nakti. Tas gan bija pieniņa dēļ. Kad tas nostabilizējās viņš ēda un gulēja, ēda un gulēja. Bija pat jāmodina. Bet tad bija viens klikšķis un viss - tagad guļ tikai pie pupa vai man uz krūtīm. Vai tusējas uz rokām. Mamma, mana mamma saka, ka es viņu pieradināšu pie tā visa, bet ja mazulis tā jūtas labi...Lai noliktu gulēt ratiņos nākas krietni vien nopūlēties. Līdz ķengursomai vēl krietni vien jāpaaugas.  Protams risinājums vatētu būt slings, bet ja nu arī tas nederēs? 

Dažbrīd pārņem dusmas un izmisums. Itsevišķi, kad Reivens raud vai prasa ar viņu paspēlēties, pazīmēt vai patrakot pa bērnu laukumu, bet es nevaru jo mazais raud vai ir jābaro.( kā jau teicu lielāko dienas daļu pavada pie krūts) Tad nu es kaut kā iemanos to visu darīt kamēr mazais pie krūts. Bet lieki teikt, ka jūtos vainīga Reivena priekšā. Viņš bieži apvainojas, ja uz viņa aicinājumu kaut ko padarīt es atbildu, ka nevaru vai vēlāk.Bet tas nekas. Reivens nākamnedēļ atsāks bērnudārza gaitas. Vēl nedaudz un arī Ītanam sāks interesēt grabuļi, mantiņas un kājeļu iebāšana mutē. Tā bija Reivena mīļākā nodarbe, kā pampers nost tā kāja mutē:D

Pašai gan liekas, ka trīs gadu  starpība vēl ir par mazu.

Paldies mammai un vīriņam, kuri man palīdz!!! Mamma palaiž pa bodēm vai pie friziera. Lai gan tas laiks paiet vienā stresā. Nespēju atslēgtiea. Nepārtraukti domāju kā mazais - vai neraudās un tā tālāk, lai gan zinu, ka mamma zvanītu ja netiktu galā. Un vīriņš palutina ar karstu vannu un masāžu. Ko gan es bez viņiem darītu:* Un māsa arī palutina ar labumiem iz sava dārza vai paņem Reivenu pie sevīm, karstajā laikā vadāja peldēties uz ezeru.

Vēl viens sāpīgs temats. Bērni un ūdens. Agrāk kaut kā par to neaizdomājos - kā jutās mamma, kad devāmies  peldēties vienas, bez uzraudzības. Reivens jau sivas reizes ir pakļuvis zem ūdens, nesaprot vēl, ka pa ūdeni skriet nav tas pats, kas pa sauszemi. Tikām cauri ar pamatīgu pārbīli gan viņam, gan mums. Vārdu sakot, atrašanās pie ūdens vairs nav atpūta, bet cietuma uzrauga darbs:D 

Kas vēl, kas vēl? Gribētos jautāt kā pievērst trīsgadnieka uzmanību,piemēram, pamācīties burtiņus? Ja dārziņā viņš to dara, tad mājās ne par ko...Tiklīdz vajag apsēsties un kaut ko mierīgi pamācīties tā šis sagrābj visas savas mašīnas un prom ir.

Nu un vakari kad abi sīkuči guļ, tie ir mani seriālu vakari:D Tā es atpūtinu savas kūpošās smadzenes. Biju ļoti iemīļojusi jauno seriālu "Tāda or dzīve". Tas bija tik sirsnīgs, mīļš un smieklīgs. Kā ir ar Jums? Vai arī jums ir kāda iemīļota nodarbe, kamēr mazie guļ? Kāds iemīļots seriāls?

Priecāšos, ja padalīsities savās pieredzītēs un piedzīvojumos ar saviem mazuļiem:)

Jauku vakaru visām dāmām! 

Dace.