IV uzdevums jeb kā tērējam ģimenes naudu

Budžets kā tāds mums nepastāv. Vīra ienākumi nav konkrēti, iepriekš paredzami, tāpēc paredzēt, ka tik procentu no ienākumiem paredzēti pārtikai, tik-rēķiniem, tik apģērbam, nevaram. Par saviem ienākumiem nerunāju, jo šobrīd to nav vispār (esmu darba meklējumos, bet pagaidām neaktīvi, jo skatos, kā Terēze pieradīs pie bd), bet iepriekš, salīdzinājumā ar vīra-nieks:) 

Protams, katru mēnesi veicamie maksājumi mums ir zināmi, un tie tiek arī pirmie veikti, tiklīdz nauda saņemta, bet viss pārējais ir atkarībā no vajadzībām. Piemēram, šobrīd tūlīt, tūlīt jāpērk jauna veļasmašīna. Tā ir kalpojusi vairāk kā 10 gadu, pie tam tādā režīmā, kādu, varu galvot, jūsējās nav redzējušas. Nu jau sāk regulāri niķoties, tāpēc jau esmu izskatījusi variantus, samērojot gribu/vajag/varam atļauties. Vīrs akceptē manu izvēli, jautājot gan, vai tiešām nevajag dārgāku. Mūsu ģimenē naudas šķērdētājs viennozīmīgi vairāk ir vīrs. Parasti jau laikam ir otrādi, ka sievas tērējas tam un tam, bet mums gan tā nav. Nav jau tā, ka viņš šķērdētos, nē, bet vairāk priekšroku dod dārgiem zīmoliem, kas noteikti ilgtermiņā ir pareizi. Ja veļasmašīna, tad Miele, ja auto-tad Lexus. Kaut šobrīd nav ne Mieles, ne Lexus:)

Arī mēbeles izvēlos vairāk es, bet pērkam kopā. Respektīvi, vīrs vēl nāk un gudri pēta, vai tiešām, vai tiešām to vajag, varbūt ko labāku, dārgāku, savādāku. Nu ilgi mums visi pirkumi iet, bet beigās pie risinājuma vienmēr tiekam. Bija mums reiz vecs viesistabas dīvāns, kas vests no Vācijas senos laikos. Protams, audums izdilis utt. Vīrs jau skatījās uz jauniem, lielākiem, platākiem uut.dīvāniem, bet es ieteicu pāršūt vienkārši audumu. Šoreiz audumu izvēlējāmies kopā, un rezultāts apmierina visus ģimenes locekļus. Bet vispār vīrs viennozīmīgi ir tas, kas nežēlo naudu labai tehnikai (viņš arī bija tas, kas ierosināja, ka jāpērk trauku mašīna jau pirms gadiem 10, kamēr es vēl biju pret), ērtākai dzīvei. Arī dārza traktoru, kaut sākotnēji bubināju, vai vajag, viņš nopirka, jau vairs man neprasot un nekonsultējoties:). Tomēr šo ideju drīz atbalstīju, saprotot, ka stundām ilgi pa lauku māju teritoriju nav jābraukā ar rokas pļaujamo mašīnīti, tāpat piekabi tur var pievienot, lai izvestu/savestu visu ko. Nu labs pirkums, jāatzīst. Īsāk sakot, ja nebūtu vīra, es  droši vien vēl joprojām traukus mazgātu ar rokām, cepešplīts būtu vecā padomju (jo cep jau tāpat), gludeklis kaut kas no lētā gala (jo izgludināt jau kaut kā izgludina). Skopa šajos jautājumos esmu. Un tomēr par izšķērdīgu viņu neuzskatu, jo citādi jau virtuve būtu pilna ar visiem tiem pričendāļiem, kas pilni veikali. Gaļas mašīna mums vēl joprojām vecā, ar roku maļamā, tāpat kafijas pupiņas samaļam ar veco Straumi. Un viss tāpat ir ļoti labi. Tā kā uzskatu, ka prātīgi izlietojam savu naudu. To, ko var, atjaunojam, to, kas ne tikai morāli, bet arī tehniski novecojis, kā arī aizņem pārāk daudz laika strādājot, nomainām pret jaunu. 

Vienīgais, ko atceros, ka no tehnikas esam pirkuši internetā, ir putekļu sūcējs. Un to pašu darīju es, jo vīrs īsti neakceptēja manu izvēli, tad nu, pirms tam rūpīgi palasot atsauksmes ne tikai LV lapās, savu izvēli izdarīju. Tāpat biju aizgājusi līdz Elkor dzīvē apskatīt savu sūcēju, bet tur tas bija krietni dārgāks, protams. 

Ja mums kaut kas ir nepieciešams no tehnikas, mēbelēm, negaidām atlaides. Dies, kā tad varētu zināt, kad tās būs? Vienkārši pērkam nost un viss. Krāt neko nekrājam tādā nozīmē, ka nauda tiek likta zeķē. Ar to, kas ir, ar to menedžējam. Arī aizņemties nemēdzam. Savulaik ir izmantoti līzinga pakalpojumi. Šodien vairs nepraktizējam šādu darbību.

Tā kā mums ir māja, protams, mums ir mājdzīvnieki. Vācu aitu suns un 2 kaķi, kur viens kaķene, bet otrs-runčuks. Suns mums ir ne tikai sargs, bet arī ģimenes loceklis, jo vidējais puika un mazā ar viņu kopā izauguši. Gan kā zirgam mēģinājuši uzkāpt mugurā, gan futbolu kopā spēlē, gan bučojas citiem par izbrīnu, gan savu reizi pabaro suni no savas bļodas:)

Kaķi gan vairāk sava ceļa gājēji. Kā jau kaķiem pieklājas. Atnāk, paēd, noguļas vai nu kādam virsū (tikai runcis) vai kaut kur zem galda. Un, kad izgulējušies, ar skaļu ņau prasās ārā. Viņiem jau šeit ir paradīze-savs dārzs, savi koki, kur kāpelēt, savi putni, ko trenkāt:)

Sunim pārsvarā pērku lielo maisu barības, kas paredzēta lielajiem suņiem, pasūtot to internetveikala. Plusi-lētāk kā veikalā un pieved klāt. Bieži arī vāru putras, pērku kaulus uc. Kaķiem pārsvarā pērku kādā mazā zooveikalā nepieciešamo barību, ko gan katru reizi mainu. Vispār man viņi ir  izvēlīgi, tāda sajūta, ka redz čeku, par cik esmu nopirkusi to barību-ja no lētā gala, tad neēd:) Rotaļlietas vai citus kārumus nepērku nekad. Dēls citreiz par savu naudu nopērk sunim tos mākslīgos kaulus vai kas tie tādi, bet es uzskatu, ka tie nav nepieciešami sunim, kas dzīvo laukā, ko regulāri baro ar dažāda veida barību, neskopojoties arī ar labu gaļu un pārpalikumiem no sava galda, kā, piemēram, rīsi, dārzeņu sautējumi utt.  Kopā mēnesī dzīvnieku uzturēšanai tiek patērēti apmēram 50 eiro.

Mūsu ģimenē visu, kas nepieciešams remontam, tehnikai, kaut vai lampiņas nomaiņai, pērk vīrs. Es nemaz tur nebāžos. Šobrīd, kad vīrs nav lv, man jāsāk par to domāt, jo vienā mājas galā jau izdegušas vairākas spuldzītes:) Savukārt par tādām gluži sievišķīgām lietām kā jauna vāzīte, grīdsedziņa vai gultasveļa vairāk domāju un rūpējos es.

Vīram pati nepērku gandrīz neko. Ir gadījies nopirkt zeķes, kad pērku bērniem, kad lielveikalā 40% atlaide, bet apģērbu vai kurpes-nekad! Pirmkārt, tāpēc, ka viņš diezgan cimperlīgs uz apģērba izvēli, otrkārt-viss ir jāmēra, jo vīram vajag, ka apģērbs "sēž" perfekti. Vienīgais, ko esmu pirkusi, ir kāda dušas želeja, matu šampūns vai želeja, jo īpaši, ja pamanu, ka tas, ko viņš lieto, ir ar atlaidi. Vīrs apģērbu un apavus pārsvarā pērk ne Latvijā. Šeit pat uz vietas pat grūti ko konkrētu nosaukt-ir gadījies kaut ko Monton atrast, ir Geox, ir Denim Dream, no apaviem-Ecco, Tommy Hilfiger utt. Bet vairāk tomēr viss vests no citurienes gan kvalitātes, gan piedāvājuma dēļ. Uzvalki tikai no Vācijas vai Anglijas, tāpat šlipses, krekli. Vēl labus kreklus var atrast Stockmanī. 

Dāvinājusi viņam pārsvarā esmu kaut ko no literatūras, odekolonus, superīgu halātu, ko katru dienu arī lieto. Par dārgu naudu pirktais skūšanās aparāts tā arī palika nenovērtēts, tāpēc ieteiktu dāmām saviem vīriešiem nepirkt tādas lietas, ja vien nav paši teikuši, ka to vēlas. Mans vīrs priekšroku dod skūšanās ar rokām, nevis mašīnīti. Un vispār-mans vīrs vispriecīgāk jūtas, ja dāvanu nopērku sev:) Kādu labu apakšveļas komplektu vai jaunu lūpukrāsu, vai kopīgu pasākumu bez bērniem. Un te nu ir akmens manā lauciņā, jo ne tikai iet neprotu bez bērniem, bet pat palutināt sevi ar ko jaunu. Reti atļaujos/vēlos sev nopirkt jaunu grāmatu (tās mani patiesi priecē!), vēl retāk nopērku kruzuļainu, cakainu apakšveļu vīram par prieku, toties gana bieži iepriecinu sevi ar jaunu nagu laku vai dārgu kafijas izlasi, jo tā man garšo ļoti un bez tās nevaru ne dienu. Kosmētikas/rotaslietu/smaržu iegāde gandrīz nemaz mani neuztrauc, jo vīrs pamanās vienmēr kaut ko uzdāvināt.

Apģērbu un apavus sev pērku visur, kur ir veikali:) Patiesi, neesmu izvēlīga-ja kas iepatīkas, ņemu tik ciet. Kā jau iepriekš esmu minējusi, ļoti daudz apģērba ir no ceļojumiem, jo tur tā nauda vieglāk tērējas. Ir bijis pat, ka atvedu 7 apavu pārus mājās, jo tur ir mans izmērs, kas LV kā ar uguni skaistiems apaviem jāmeklē (41-41,5). Svētku reizēm ļoti bieži izvēlos apģērbu šūt. Bet iepirkties visbiezāk sanāk Monton, Promod, City, Debenhams, Gerry Weber, Esprit utt.  Īpašas revīzijas neveicu. Cenšos pirkt apģērbu, kas ir kombinējams. Vienīgais, kāpēc nācās nomainīt lielu daļu skapja satura, ir mana notievēšana pēc ilga laika. Pirms tam nēsāju 42-44, šobrīd ir 36-38. To, ko varēju, iešuvu, pārējais-atdots, pārdots. Daudz ko izcēlu no krājumiem, kas bija derējis gadus 10 atpakaļ. Šovasar izrādījās pavisam noderīgi-i superīgas lina bikses atradu, i seksīgu lina kleitiņu. Un to arī bija noglabājis mans vīrs, nevis es pati, jo reiz viņam devu to somu izmešani, domādama, ka nekad neielīdīšu tajās drēbēs.

Par kleitām...Tās man šobrīd ir tieši 21. Visadažādākā garuma, vidažādāko krāsu, piegriezuma un auduma. Liela daļa no Apanage, kas sevi jau pierādījušas gadiem. Ir vairākas melnas kelitiņas, kas noder visādiem dzīves gadījumiem. Ir standarta ofisa kletas. Ir gara melna vasaras kleita ar volāniem, ko pirku Spānijā, lai ietu uz flamenko koncertu. Ir vienkārša džinsa kleita, kas vairāk kā halāts-priekšā pogājama un ar jostu sasienama. Pārsvarā visas ir dabīga materiāla-viskozes, kokvilnas, lina, pat vilnas, bet ir arī ar poliesteru, elastānu sastāvā. Ja man iepatīkas kleita, ja man tā ir nepieciešama uz kādu konkrētu pasākumu, kur jau gara acīm redzu, cik žilbinosi tajā izskatīšos-ņemu ciet, neskatoties uz cenu. Tas nav bieži, nepavisam ne, taču ļaujos kārdinājumam, jo kleitas ir dikti sievišķīgas, kaut pēdējā laikā ļoti reti tās sanāk uzvilkt. Kaut nevar teikt, ka kleitas ir neērtas-patiesībā tās var būt arī ļoti ērtas pat ikdienā, jo nav jādomā ne par augšiņu, neko, tik pievelk attiecīgas krāsas zeķubikses un viss. Ir tādas kleitas, ko esmu vilkusi gan grūtniecības laikā, gan tagad, jo tās padodas, bet neizstaipās materiāls. Super izdevīgas un ērtas. Un par to man ir arī Vaide stāsts. Tieši otrās grūtniecības laikā to veikalu iepazinu (ja nemaldos, atradās uz Ģertrūdes ielas), jo pirku vairākas trikotāžas kleitiņas savam puncim. Un man ir aizdoma, ka arī tā kleita, kurā braucu dzemdēt savu otro dēlu, bija tieši Vaide ražotā:) Bet pēc tam kaut kā esmu piemirsusi par konkrēto ražotāju. 

Un ja jau reiz man tā laime būtu tikt pie 50 eiro DK no Vaide, tad pirktu šādu kleitu un šādu naktskreklu vīram par prieku:) Bet vispār tur izvēle pamatīga, it sevišķi outlet nodaļā. Noteikti izpētīšu kārtīgi.

No DinoZoo veikala izvēlētos barību mūsu suņukam. 

Maxima nopirktu sev kādu no Illy kafijām.