ILZE: citi man to saka jau sen, ka esmu pa tievu. Ēdu saldumus..

Bez kūciņām nevaru iedomāties savu ikdienu!

Nu jau gadu esmu trīsbērnu mamma un jāsaka, ka nogurums, skriešana un mūžīgais bads mani kādu laiku jau nomāc. Vienmēr, kad esmu bijusi stāvoklī, manī ieslēdzas tāda sevis pieskatīšana. Es paēdu, cik nu veselīgi var, es atpūšos, domāju par sevi. Tomēr, tiklīdz mazulis ir piedzimis, tās rūpes visas pāriet uz bērnu, sevi atstājot maliņā.

Tad nu arī šobrīd esmu sapratusi, ka vairs nav nemaz labi. No rītiem es nevaru pamosties bez kafijas. Tas ir mans burvīgais rituāls, kamēr guļ mazulis un visi lielie ir dienas gaitās aizlaisti. Bet pie kafijas man brokastis neprasās- gribas saldumu-kūciņu,bulciņu, pankūciņu, končiņu...

Kad mazais mostas, protams, nav jau laika kārtīgi paēst. Tagad es saprotu, cik tomēr grūti ir arī tad, ja ir viens bērns. JO, īstenībā, tad bērns prasa visvairāk uzmanības. Arī man tā ir rīta cēlienā. Visu savu uzmanību gandrīz veltu mazajam čalim. Kaut ko iemetot mutē, jo tā mierīgi pasēdēt un paēst nav laika.

Braucot pakaļ lielajam uz skolu, nedaudz iestājas miers. Kopīgi pagatavojam pusdienas un tad es beidzot varu kaut ko nedaudz ieēst. Jo mazajam brālim patīk lielais brālis, līdz ar to mammai ir vairāk laika paēst, atvilkt elpu un padarīt mājas darbus.

Un tad sākas pulciņi, mācīšanās, braukšana uz dārziņu, tad vakara cēliens - tas ir kā vāverei ritenī, taksometra šofera pienākumi, tam visam pa vidu nāk miegs, trūkst enerģijas un roka sniedzas atkal pēc saldumiem. Kamēr mazais čuč un lielais ir pulciņā, mamma sēž mašīnā vai staigā ar ratiem un .... uzkož kādu gardumu.

Arī vakarā, kad visi nolikti gulēt, man pirms miega prasās enerģiju - kaut arī šķiet -ej tak gulēt, atpūties! Bet nē - es sēžu pie galda un atkal ēdu saldumus. Jo tas dienas stress ir jānosit un jāatbīda malā, un to es daru ar saldumiem.

It kā jau nekāda vaina no malas - jo man tak neiet labumā. Tomēr, manā gadījumā, ir otra galējība. Es it kā pa dienu paēdu - noteikti mazāk kā vajag, tomēr cenšos. Bet saldumi ir galvenais uzturs man. Un visa šī rezultātā mans svars strauji krītas. To, ka citi man to saka jau sen, ka esmu pa tievu, īsti nekad nepievērsu uzmanību, jo tāda es vienkārši esmu - ēdu vai neēdu. Tomēr šobrīd arī pati jau skatos spogulī un saprotu, ka kaulu ir vairāk kā miesas. Es ēdu, baroju bērnu, bet nervus nomierinu, ēdot saldumus.

Gan jau beidzot barot un atsākot normālu dzīves ritumu, viss ieies atkal sliedēs. Tomēr brīžam baidos par to, kā tas viss ietekmēs manu veselību! :)

Un, protams, te var teikt, ka jāmēģina paēst, jāvelta laiks sev, jādodas pie ārsta - bet reāli tas nemaz  nav tik viegli izdarāms, brīžam vienkārši negribas, jo nav iedvesmas, spēka. Vieglāk ir pasēdēt mājās un uzēst kūciņu!!!

Padaloties ar savu stāstu gribu pateikt, ka ne vienmēr problēmas ir mammām, kas pieņemas svarā, bet arī tām, kas svaru zaudē. Un, manuprāt, visgrūtākais periods tieši mammām ir līdz bērna 1,5 -2 gadiem, kamēr bērns uzsāk dārziņa gaitas un mamma  atgriežas darbā un ikdienas ritmā. 

Sūti savu stāstu uz realamamma@maminuklubs.lv!

Stāsti būs kā iedrošinājums katrai mammai par to, ka ir normāli būt nogurušām. Ir normāli atzīt, ka kaut ko nespējam. Ir normāli dažkārt "apēst" savu stresu un pat nogurumu. Ir normāli būt normālai, nevis perfektai mammai!

Reizi mēnesī kādai stāsta autorei dāvinimāsim pārsteiguma balvu!

Skaties jau svētdien TV3 plkst.8:50 Māmiņu Klubā seriālu REĀLAS MAMMAS! Parunāsim par ēšanas traucējumiem!