Gribu uzacis! Varat piedāvāt?

Esmu deviņdesmito gadu bērns. LAIMĪGO deviņdesmito! Tas bija brīnišķīgs laiks -nevienam no mums nebija viedtālruņu un planšetdatoru, „brendu” apģērbu un apavu. Bija T – krekls, bruncīši, iešļūcenes, štābiņi pagalmos, tuneļi smilšu kastēs, kaimiņu runča vizināšana leļļu ratos, paslēpes patrepēs un vienlīdzība. Draugus izvēlējāmies pēc foršuma, nevis stilīguma / turīguma kritērijiem. Izaugu mazpilsētā, kur bija vien pārītis apģērbu veikalu un ikmēneša tirgus – tur arī visi lielākoties iepirkāmies, tāpēc tādas pašas kleitiņas vai kurpītes kā man ieraudzīt vēl citām 3 – 5 skolas meitenēm nebija nekas neparasts. Un mani tas arī īpaši nesatrauca – priecājos, ka man vispār vienmēr bija, ko ģērbt mugurā, jo mamma mani audzināja viena.

Situācija maķenīt mainījās pamatskolā – pubertāte, sievišķīgu formu veidošanās utt., un tam paralēli vēlēšanās izcelties, atšķirties, pasvītrot savu personību. Sapratu, ka Britnija Spīrsa, Spice Girls un Eminem tomēr nav „manējie”, un izdīcu mammai kapučjaku ar „Nirvanu”. Ar to arī sākās mana kedu un rokmūzikas mīlestība, kas joprojām (24 gadu vecumā, 2 bērnu mammas un sievas statusā) nav pārgājusi. Diemžēl visas manu dumpīgo tīņu gadu fotogrāfijas ir vien taustāmā formātā un 250 km attālumā – pie mammas, tāpēc uzskatāmu materiālu piedāvāt nevarēšu. Bija gan Avrilas Laviņjas kopēšanas periods, gan Blink182 periods, kas mijās ar emo kultūras elementu ienākšanu Latvijā, tātad: rūtaini, aprakstīti purngali, aprakstītas, izšūtas somas, svārki virs biksēm, rokassprādzes ar kniedēm, auskari ar miroņgalvām utt.. Bija arī brutāli plēsti džinsi, pseidogrebene (uzkasīti un atsprausti mati), kā arī melni krāsotas acis (dažkārt līdz pat deniņiem), drošības adatas kā auskari un žilete ap kaklu – protams, rūpīgi nolīmēta ar caurspīdīgu līmlenti, taču krievu valodas skolotāja reiz nebija ar mieru sākt stundu, kamēr es savu kaklarotu nebūšu noņēmusi...  Studiju laikā nomierinājos – nonākusi Rīgā, sapratu, ka šeit ir pietiekoši daudz „frīku” arī bez manis. Lielākoties nēsāju bikses, par laimi, vēlāk biksēm pievienojās tunikas, vēl vēlāk bikses pilnībā nomainīja svārki un kleitas. Mati - lielākoties savvaļā, vien priekšpusē atsprausti, lai netraucē redzeslokam.

Arī šobrīd manā garderobē ir tikai 1 bikses, ko ģērbju ārkārtas gadījumos un par ko apkārtējiem ir liels pārsteigums – Tev ir bikses?! Šis pilnīgi noteikti IR mans stils un MANA BŪTĪBA – svārki, kleitas, blūzītes, auskari, krelles un kurpes. Ir bijis periods, kad puķainas kleitas kombinēju ar armijas zābakiem (un man ļoti patika šāda eklektika!), taču šobrīd nevaru iedomāties, kā es ar 2 bērniem un smagiem zābakiem kājās vispār varētu eksistēt. Arī mani 10 sudraba gredzeni stāv plauktiņā un gaida labākus laikus – baidos, ka mazuļus ar asumiem nesaduru (ekstravagantākie gredzeni ir ar imitētām skrūvēm, kaklasiksnu, asiem galiem u. tml.). Taču auskarus gan, pat uz piemājas veikalu izskrienot, ielieku vienmēr, arī uzkrāsotas acis ir neiztrūkstoša manas personības sastāvdaļa. Atceros, bija piedzimusi meita, un bērnu māsa nāca pie mums uz mājām viņu apskatīt. Saņēmu komplimentu: „Ļoti labi, mammīt, ka Jums ir uzkrāsotas acis! Bērns var labāk saskatīt Jūsu seju! Sarkanas lūpas arī uzkrāsojiet!” 

Ja mana mamma nebūtu ārkārtīgi konservatīva un netrakotu par visu, kas saistīts ar mana izskata „bojāšanu”, pieļauju, savulaik pārnāktu mājās ar sarkaniem matiem vai pliku pauri un īstu grebeni, diemžēl šis brīnišķīgais posms manā dzīvē izpalika – aprobežojos vien ar auskaru, kas „pa kluso” tika izdurts auss skrimslī, pīrsinga duršanai zodā arī biju pieteikusies, bet neaizgāju – nobijos. Lai arī kopš 18 gadu vecuma dzīvoju drošā attālumā, mammas ietekme saglabājusies – telefoniski, verbāli (satiekoties), tāpēc brutāli eksperimentēt ar savu izskatu joprojām „raustos”. Smieklīgi, vai ne? Man nekad dzīvē nav bijuši krāsoti mati! Bet es neskumstu, jo daba mani apveltījusi ar ko maķenīt baudāmāku par „latviešu pelēko”. Kardināli mainījusi griezumu gan esmu divreiz – pēc abu bērnu piedzimšanas, kad, pateicoties „zīdītāju matkritim”, biju tuvu sabrukumam – mani skaistie, garie, čirkainie mati bija visur! Nogriešana līdz zodam likās nesāpīgākais variants, turklāt rezultatīvs – aptuveni 3 mēnešus pēc friziera apmeklējuma, abas reizes mati kļuva ievērojami veselīgāki. Šobrīd cīnos ar paīsu „karē”. Cīnos, jo šis griezums tomēr nav īsti pateicīgs čirkainu matu īpašniecēm – pēc katras mazgāšanas jāieveido ar fēnu – ķemmi, tikai tad varu rādīties cilvēkos. Divreiz mūžā man bijis arī „ponijs”, tautas valodā „čolka”, diemžēl šī paša matu čirkošanās iemesla dēļ nespēju to katru dienu savaldīt, bet ikrīta taisnošana man – skrienošam cilvēkam – likās pārākās mocības. Ko darīšu tālāk? Visticamāk audzēšu atkal pusgarus vai garus, lai gan īsie griezumi man abas reizes patikuši (draugi saka – arī piestāvējuši). Lūk, matu  pārvērtības!

Mana lielākā „sāpe” ir uzacis. Bērnībā tās bija dabiski biezas, taču pusaudžu dullumā iedomājos izraustīt. Pieļauju – līdzīga problēma ir daudzām sievietēm, proti, tās vairs neataug vienmērīgi. Neskaitāmas reizes esmu mēģinājusi tās atkal ataudzēt, bet man ļoti nepatīk tāds samērā nesakopts paskats, tāpēc atkal izraustu vēlamo formu, iekrāsoju ar uzacu zīmuli (jo tās ir gaišas) un dzīvoju laimīgi... Nē, patiesībā nelaimīgi! Uzacis ir viens no maniem lielākajiem kompleksiem un „laika rijējiem” – nevaru iziet no mājām, ja tās ir šķības, neglītas vai citādi neapmierinošas. Arī vakarā gulētejot nespēju tās pilnībā notīrīt, jo liekas – kā nu es, tāda nesmuka, vīram blakus gulēšu. Un tas ir ļoti traucējoši! Esmu jau pieradusi gulēt uz melnām un brūnām spilvendrānām, lai no uzacīm nepaliktu kāds neglīts smērējums, taču – cik var? Tāpēc ļoti priecātos, ja šī konkursa ietvaros laimētu PERMANENTO GRIMU! Protams, arī pārējās balvas ir vilinošas, un es patiešām BŪTU GATAVA UZ VISU, jo notievēt un atjaunot garderobi arī derētu, taču es jau esmu ceļā uz to! Tāpēc būšu pieticīga un vēlēšu, lai pārējais tiek citām – daudzas no mums pelnījušas pārvērtības! Par permanento grimu runājot - esmu radikāla, no sāpēm nebaidos. Tā gan ir tāda „smukumprocedūra”, kuru patiesībā varētu atļauties jebkurā brīdī, mazliet ietaupot uz dažādiem nevajadzīgiem ikdienas pirkumiem, bet vienmēr manas „iedomu uzacis” tie notērētas pamperos mēnesim vai šūpuļkrēsliņos... Mammas sapratīs!

Šajā pavasarī redzu sevi košu! Es gan tāda cenšos būt vienmēr, bet tagad, kad esmu ne vien meitas, bet arī puikas mamma, jāpiedomā dubultā – galu galā man jārada dēlam pareizs priekšstats par sievietēm – negribu, lai viņš domā, ka sievietei ir normāli staigāt „trenuškās” un par frizūru izvēlēties nevīžīgu copi! Un meita tāpat!

Mana skaistuma formula ir vienkārša: skaista sieviete = laimīga sieviete! Laimīga sieviete = laimīgs vīrs! Laimīgi vecāki = laimīgi bērni! Nekā sarežģīta, dārga un neiespējama, vai ne? Domāju, ka nelielas vizuālās pārvērtības mani pilnīgi noteikti darītu pievilcīgāku un tātad - laimīgāku, jo atbrīvotu no ieilgušā diskomforta un ļautu ietaupīt dārgo laiku – ikrīta uzacu uzkrāsošana man aizņem minūtes, kas pielīdzināmas nelielas puzles salikšanai kopā ar meitu. Es daudz labprātāk rītu sāktu ar puzlēm, nevis uzacu zīmuļiem! Un arī pašapziņa noteikti „uzšļūktu” pāris pakāpienus augstāk, un es būtu pozitīvi uzlādēta arī citām – nu jau pašrocīgām pārmaiņām.

Novēlu visām konkursa dalībniecēm veiksmi un uzziedēt šajā pavasarī!