Fantāzija par ideāliem

Bērnus audzināt ir grūti! Ārprāts, cik grūti! Neviens jau gan neteica, ka tas būs viegli…

Es biju iztēlojusies ko līdzīgu grāmatās lasītajam, TV redzētajam… ka mēs abas ar meitu sēdēsim uz mīksta dīvāna, apklāta ar bēšu mīksti adītu pledu, mums pie kājām uz gaišas parketa grīdas būs noklāta balta lāčāda, blakus uz zema kafijas galdiņa ar noapaļotiem stūriem stāvēs melna stikla vāze ar svaigi grieztiem ziediem, bet istabu pielies hiacinšu (un šad tad liliju) saldi valdzinošais aromāts. Gan hiacintes, gan lilijas būs tikko ienestas no manas puķu dobes. Visticamāk šos ziedus ienesa mans kolosālais vīrs, kurš katru brīvo brīdi velta, lai dārzā spēlētu bumbu ar mūsu lielisko dēlu.

Atgriežoties pie meitas… mēs klusi jokojot un skaļi smejoties ķemmējam viena otrai matus, pinam bizes (jo mums abām ir kolosāli biezi mati līdz lāpstiņām vai viduklim, turklāt to kopšana mums nesagādā ne mazākās rūpes), varbūt pat es iespraužu viņai matos kādu ziedu. Tad mēs apskaujamies un dodamies uz virtuvi pagatavot launagu mūsu mīļajiem vīriešiem, jo viņi noteikti būs izsalkuši, kad beigs spārdīt bumbu.

Jā, ziniet, mūsu dēls jau no 4 gadu vecuma apmeklē futbola treniņus, tā ir viņa mīļākā nodarbošanās. Varbūt caur viņu mans vīrs izsapņo savu sapni, piepilda nepiepildītās vēlmes, jo futbols vienmēr ir bijusi viņa kaislība. Un tagad arī mūsu puika ir ļāvies šīs man neizprotamās spēles valdzinājumam.

Ārā ir silts rudens… nē, labāk pavasaris, jo tad vēl vasaras ir tikai priekšā. Tātad – ārā ir SILTS pavasaris, tomēr es vēl neesmu gatava dienas lielāko daļu pavadīt ārā – mana favorīte tomēr ir vasara! Puikas gan ķer katru brīvo brīdi, lai aktīvi elpotu svaigu gaisu un fiziski izkustētos, kamēr mēs ar meitu dodam priekšroku intelektuālām izklaidēm istabā. Terases durvis gan dienas vidū var jau turēt vaļā, lai pavasara svaigums ienāk istabā (kurā jau tāpat skaisti smaržo hiacintes). Mēs sagatavojam launaga kafiju, tēju, kakao vai jebko citu, saliekam uz galda skaistā pītā grozā svaigi ceptos pīrādziņus un kanēļmaizītes, un Madara dodas pasaukt puišus, lai mēs visi varētu draudzīgi sēdēt pie pusdienu galda mūsu brīnišķīgajā ēdamistabā, neviens nav pielipis televizoram, neviens nestrīdas, visi ir priecīgi, laimīgi, apgaroti, putniņi čivina, saulīte spīd, dzīve ir skaista!

Ak, ļaujiet man padzīvot šajā ideālajā fantāzijā!