Esi laimīgs

Esi laimīgs

09. Jun 13:50 Ina Maria Aišpure Ina Maria Aišpure

Nolēmu šo uzrakstīt un padalīties ar tām mammām un tētiem, kam reizēm šķietami ir smagi vai grūti ap sirdi. Tā gadās, kad dzīves ritumā mūsu dzīves sāk piepeši mainīties un ieņemt negaidītus līkumus. Pats galvenais šajos līkumos nepazaudēt sevi un būt patiesam. 

Arī manā dzīvē pēc otrā bērniņa ienākšanas pasaulē viss sagriezās kājām gaisā. Šķita, ka es nedzīvoju savu dzīvi, bet gan eksistēju kādā man nesaprotamā realitātē. Tad sekoja vīra emocionālā krīze un nu jau kā pus gadu mēs dzīvojam šķirti. Bet šai pus gada laikā es esmu atradusi sevi. Ne vien bērnos, bet šajā pasaulē. Es esmu iemācījusies būt viena un baudīt laiku esot ar sevi. Pirms tam man tā nebija, vai arī es nezināju, ka tā arī var. Es tiešām dzīvoju vairāk citiem kā sev. Šeit vēlos piebilst, ka krīzes un situācijas mēdz būt dažādas un es nemudinu grūtā brīdi lemt par reorganizāciju. Man šī reorganizācija bija nepieciešama. Un tagad, kad lielāko dzīves daļu esam mēs trīs vien mums priekšā allaž ir nemiera gars, kurš mūs dīta plašajā pasaulē. Tā nu parastā pirmdienas dienā nolēmu, ka došos uz maksimu pēc pārtikas ar mazo un tad mājas darbi. Ieejot maksimā es pievērsu uzmanību teltīm un tas savukārt uzbūra manī fantastisku ainu par nakšņošanu pludmalē. Domāts darīt! Nopirkām telti, pārtiku, iekuru un devāmies pakot mantas. Sapakojušas mantas bija pienācis laiks izņemt brāli no dārziņa un paziņot viņam priecīgo vēsti, ka rīt Tu uz dārziņu neiesi, bet vakarā mēs braucam uz jūru.  Mantu protams bija jūra, bet labi, ka tās var sakrāmēt smukā tornītī uz ratiem un savukārt mazo māsu var iekarināt ergosomā. Jūras takas nav tās pateicīgākās izbraukāšanai ar ratiem, bet nedaudz palamājoties un sajūtot pulsējošo sajūtu deniņos, tas ir paveicams. 

Šeit mēs kaut kā atvērāmies. Mēs sveicinājām sauli un jūru. Bērni bija iestrēguši siltajā pencelē, bet mana sirds dziedāja. Es biju kā tā kaija, kuru vada vējš virs jūras viļņiem. Neviens niķis vairs nešķita vietā. Taču vietā bija jūras izspļauto ieroču meklēšana un nocietinājuma celšana. Mēs ikdienā esam pārāk praktiski un tad brīžiem liekas, ka kāds ir pārāk mazs vai nenogatavojies tam vai citam notikumam (mani mēģināja atrunāt par došanos nakšņot teltī vienai ijūras krastā ar diviem maziem bērniem). Mēs esam tik gatavi cik gatva ir mūsu apziņa, lai atvērtos un ļautos (bērni savukārt būs vienmēr gatavi, jo viņi vēl nezin ka tā vai savādāk var). 

Tāpēc brīžos, kad gribas lidot ir jālido. Bērni jums sekos un jūs paši sev sekosiet, ja vien zināsiet, kur gribat nonākt.