Es un... epiziotomija...

Kopš dzemdībām tūliņ būs pagājuši teju deviņi mēneši. Ja mēru šo laiku attiecībā pret laiku, ko esmu pavadījusi ar meitiņu, tad laiks ir paskrējis nemanot. Liekas, ka tikai vienu reizi aizvēru un atvēru acis. Ja mēru šo laiku sajūtās, ko man radījušas dzemdības, liekas, ka manas emocionālās sāpes mani mocījušas jau pāris gadus.

Šoreiz nebūs stāsta par pašām dzemdībām. Šobrīd neesmu gatava visu to celt uz augšu. Un varbūt nevajag. Paņemšu tikai daļu. Epiziotomiju.

Tik ļoti negribēju, lai man veic iegriezumu. Pirms dzemdībām, tiekoties ar vecmāti, īpaši uzsvēru, ka nevēlos epiziotomiju. Protams, vecmāte neko solīt nevarēja. Diemžēl epiziotomija bija neizbēgama. To sapratu arī es pati dzemdību laikā.

Fiziski man viss ir kārtībā. Es nejūtu fiziskas sāpes. Mierīgi vaksējos, apkopju sevi. Nekādu sāpju.

Un tad ir tie brīži, kad es atceros, ka tika veikts iegriezums. TUR! Manā īpašajā vietiņā. Automātiski es saraujos, pār kauliem pārskrien auksti drebuļi. Mēģinu iedomāties, kā TUR izskatās? Es kopš dzemdībām neesmu uzdrošinājusies sevi tur apskatīt. Ja šī doma man uzbrūk intīmās tuvības brīdī, es pilnīgi aizveros, nespēju atslābināties. Prāts skrien kā kāmītis ritenī. Man liekas, ka esmu kļuvusi neglīta, nepareiza, nepievilcīga. Vīrs to noliedz, cenšas savu iespēju robežās mani relaksēt, iedrošināt un nomierināt. Neteikšu, ka sanāk. Saprotu, ka darbs šeit ir man pašai ar sevi vairāk. Kā tikt ar sevi galā?