Draudzība vai "draudzība"

Šorīt ar mazo bijām uz vienu māmiņu - bēbīšu pasākumu. Ļoti gribēju jau kādu laiku aiziet kaut kur ar mazo, jo viņš ir vienīgais bērns pagaidām, ļoti labi spēlējas viens pats, bet rudenī dārziņā vajadzēs draudzēties arī ar citiem. (Tā tak sabiedrībā ir pieņemts, ne? Viņa mamma gan joprojām labāk dzīvojas viena vai mazā kompānijā.) Tad nu jāpamēģina tā draudzēšanās. Un pasākuma aprakstā minēts arī kaut kas par to, ka mammām vajag draudzenes-mammas, šī būs iespēja iepazīties, sadraudzēties un iedvesmoties. Diemžēl - laikam ne visiem šādas "draudzēšanās" ir paredzētas. Lūk, mani ieguvumi no 2h ar citām mammām un mazajiem:

Man ļoti patīk mans puika. Bet diemžēl citi (sveši) bērni mani nesajūsmināja ne pirms dzemdībām, ne tagad. Īpaši ja tie ir 15 citi bērni, 15 svešas mammas un 2h non-stop troksnis.

Noskaidroju, ka mazajam bumbu baseins liekas interesants, varam to apsvērt gada jubilejai. Arī uz citiem bērniņiem viņš skatījās ar interesi. Spēlējās gan joprojām ļoti patstāvīgi  

Bet visvairāk man šis rīts atkal palīdzēja saprast - es bezgala novērtēju savas esošās draudzenes. Praktiski nevienai vēl nav bērnu. Bet tas nav mums traucējis turpināt sazināties, tikties, savākties uz kūkām, kafijām un tikties mazās ballītēs pie mums mājās. Draudzība, tā īstā un svarīgā, neveidojas mākslīgos apstākļos. Ja ļoti paveicas, arī šādā pasākumā var atrast labas paziņas, sarunu personas. Vai tā var nodibināt gadu desmietiem stipru draudzību? Es tam neticu. 

Mēs ar susuru turpināsim draudzēties ar mūsu lielajiem draugiem, kuri arī ļoti priecājas par mūsu mazo. Mācīsimies spēlēties arī ar nedaudzajiem mūsu draugu mazajiem. Pamazām. Baby steps. Lielās mammu-bērnu ballītes lai paliek brīvai dabai, plašumam un mazliet lielākam vecumam, kad man nebūs 2h jācer, ka mans mazais nedabūs ar kāju pa seju..., vēlreiz. :D