Depresija? Vai tiešām?

Droši vien esat pamanījušas, ka esmu netik aktīva un tas ir ne tikai MK, bet arī visās savā dzīvē. Liekas, ka visas dzīve apstājusies kā vilciens un tagad nevar uzņemt savu ierasto ātrumu.

Rakstu laikam tāpēc, ka saprotu, ka man nepieceišams padoms, jo pati saviem spēkiem netieku galā.

Ik gadu saskaros ar nogurumu, bet šogad tas vairs nav vienkārši nogurums. Kā to saprotu, jo tagad ir ne tikai nogurums, bet arī bezmiegs, nomāktība, domas par to cik viss ir slikti, sevi strādāt man ir jāpiespiež, un nu jau jūtu, ka arī šķiet, ka man piemetušās visas iespējamās veselības kaites. Un šis viss mani nepamet jau divas nedēļas. Arī līdzcilvēki pamana, ka kaut kas ar mani nav kārtībā.

Ja iepriekšējos gadus šo „nogurumu” pārvarēju aizejot pie friziera un izmanot matu sakārtojumu, nopērkot jaunu apģērbu un aizejot izklaidēties uz klubu, tad šogad pat tas vairs nelīdz.

Šī situācija, ka pati netieku ar savām domām galā liek vienkārši sabrukt uz grīdas un raudāt. Nav neviensas dienas, kad nedomātu kā to visu atrisināt, lai atkal spētu dzīvot normālu dzīvi.

Pagājušajā nedēļā pat bija diena, kad piešķēru sevi pie tā, ka domāju par nāvi. 

Nesaprotu, ko lai daru, lai neslīgtu tajā purvā? Ar galvu jau it kā saprotu, ka ir jācīnās, bet ķermenis neklausa tam. Aizvakar pat plkst. 21 devos pastaigā piecu kilometru garumā, lai pēc tam spētu aizmigt. Bet pastaigas laikā atkal visas sliktās domas pa galvu maļas kā blenderī.

Kā lai tieku pāri šim posmam? Varbūt pienācis laiks griezties pie speciālista, lai savestu kārtībā savas domas?