Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Esmu no tiem cilvēkiem, kam, lai tiktu pārdzīvojumam pāri, tas ir jāizrunā. Un šoreiz man gribās pabeigt stāstu, ko iesāku iepriekšējā blogā. Neskatoties uz to, ka Māmiņu kluba blogi pārsvarā ir par labām lietām, tomēr arī šī ir daļa no dzīves.
Pagājušajā nedēļā bija aizritējušas norunātās divas nedēļas, kad man atkal bija jādodas pie savas ginekoloģes. No paša rīta uzzināju vēsti, ko negaidīju, bet kam prāta dziļākajos nostūros biju sagatavojusies - mazuļa attīstība apstājusies 6./7. ned., sirdsdarbības nav. Un nu jau es grūtniecībā skaitīju 10. nedēļu... Daktere uzrakstīja diagnozi missed abortion (MA) un iedeva nosūtījumu uz tīrīšanu, pāris stiprus vārdus un ļāva vēl dažas dienas nogaidīt. Tā kā asins analīzes bija labas apņēmos gaidīt.
Tās pašas dienas vakarā mans ķermenis atmodās, jo beizot prāts tam bija gatavs - sagaidīju mazas "dzemdības" ar visu, kas piederās - kontrakcijām, asinīm. Asins zuduma dēļ devos uz slimnīcu, kur lieliskas ārstes mani atbalstīja. Tā kā ķermenis nebija līdz galam attīrījies, tiku arī pie tīrīšanas pilnā narkozē. Un, lai gan prāts nenesās uz svinēšanu - jau Līgo svētkos biju mājās. Ar savējiem. Varēju ieritināties savā gultā un klusi sāpēt. Un atveseļoties.
Lai vai kāds bija mans stāsts, esmu pateicīga, ka viss atrisinājās dabiski (līdz zināmam brīdim), jo līdzīgi, kā tas ir veiksmīgās dzemdībās, dabiskais process sagatavo turpmākajam - veiksmīgā scenārijā turpmākai dzīvei ar mazuli, manā gadījumā - tas palīdzēja atvadīties un "face my fear". Es redzēju un zināju visu, kas ar mani notiek. Atvadījos. Pieņēmu.
Ir pagājusi jau nedēļa. Ir labākas dienas un ne tik labas. Apkārt ir mani mīļie un dzīve turpinās. Šo pieredzi es nesīšu sevī un, ja vajadzēs, atbalstīšu tos, kam atbalsts vajadzīgs. Mana dvēsele un ķermenis dzīst. Šī pieredze ir daudz ko mainījusi un esmu pateicīga, ka šis bērniņš atnāca pie manis īstajā laikā. Redzēs, ko nesīs nākotne.
P.S. Liela motivācija uzrakstīt šo bija statistika, ko izteica ārste slimnīcā - nereti diennaktī pie viņiem ir ap 5 pacientēm ar spontāno abortu vai MA (missed abortion), kā arī teju katra otrā mamma, ko pazīstu, šim ir gājusi cauri. Šī pieredze ir daļa no būšanas sievietei, no būšanas mātei un mums ir jāaug caur to, neesot vienām.
[attēls no www.babyinfo.com]
Par zīmīgiem sapņiem un mirkļiem runājot - kad iznācu no slimnīcas, vakarā liku gulēt meitu (1,8 g.), samīļoju un teicu - mana vismīļākā, vienīgā meitiņa, es Tevi tik ļoti, ļoti mīlu! Uz ko viņa man atbildēja ar pārliecinošu - NĒ. Jautāju - kāpēc? Un viņa atbildēja - bēbis "vārds ko es nesapratu" ratos. Un pēc tam teica, ka esmu mīļa. Sazin ko viņa ar to domāja, bet tas šķita zīmīgi, jo nebijām ar viņu īpaši runājuši par to, ka iespējams būs brālis vai māsa. Gribējām nogaidīt un labi, ka tā. Kad izaugs, gan jau pastāstīsim.
Paldies par spēcinošajiem vārdiem! Šajā dzīves posmā ir patiesi svarīgi justies sadzirdētai, uzklausītai.
🤗 Virtuāls apskāviens, mēs savu bērniņu arī zaudējām 9. nedēļā, man ,laikam, paveicās, jo viss iztīrijās pats, bet tās sāpes es tik ātri nevarēju pārdzīvot. Man pirms tam bija 2 zīmīgi sapņi, un viens pēc tam, kur man palīdzēja mans kaķis- sapnī viņš man bija bērniņa vietā rokās, kad man no rokām bērniņu izrāva, un tiešām, atmostos un redzu, ka kaķis man uz vēdera guļ. Bet pēc šī zaudējuma, sagidījām savu bērniņu, turklāt grūtniecība noritēja bez sarežģījumiem. Lai veiksmīgi un mierīgi jums turpmāk!
Un piekrītu, ka jāraksta arī šie stāsti, jo tā ir daudzu ģimeņu dzīves sastāvdaļa!🤗
Turies! Lai arī cik banāli tas skanētu - laiks dziedē. Es zinu, kā tas ir, sevi mierināju, ka daba pati zin, kā visam jānotiek un ir bijuši savi iemesli kāpēc notika tā un ne citādi.
Paldies pa atbalstu! ❤
Es lūdzu par jums ❤ jo zinu,kā tas ir un bija...