Mums ar tēti ir paveicies, ļoti mīl meitiņu un lutina, rūpējas, gādā utt...tikai viņš ir darbā ar visām "četrām". Vakaros ir mājās, un tad vēl strādā no mājām. Rezultātā man ir sajūta, ka esmu vislaik viena ar mazo. Pāris stundas ir kopā ar mums, un tās pašas nereti ir nekādas, jo jākārto ekipējums, jādzen bārda, un tad vēl tas un tas. Darbaholiķis.
Un te nu ir problēma. Mēs viens otru teorētiski saprotam, bet praktiski ne. Es saprotu, ka viņš strādā daudz, atbildīgs amats, attiecīgi arī maksā, un tapēc man ir iespēja būt mājās ar meitu, audzināt viņu pašai, ne meklēt aukli vai pēc iespējas ātrāk laist dārziņā, jo jāiet uz darbu, lai būtu nauda mājās un par ko dzīvot.Viņš saprot, ka es vislaik esmu mājās ar bērnu, no rīta līdz vakaram(24/7), bez brīvdienām un laika veltīšanas sev un bez kaut kādiem regulāriem ārpus mājas pasākumiem( 1 nodarbība nedēļā 1h neskaitas). Mēs saprotam viens otru tikai no sērijas"tā ir, ko tu padarīsi". Bet ikdienā ir tā, ka man besī tas, ka mums ir tik maz uzmanības un kopā būšanas, un no manas puses sākas pārmetumi. Viņam atkal nepatīk tas, ka pārmetu. Saka, ja es pati strādātu, tad zinātu cik daudz laiks aiziet tam visam.
Izliku sevi uz papīra. Kā ir Jūsu ģimenēs? Cik daudz tētis iesaistas ikdienā? Šovakar biju pastaigāties, un redzēju tik daudz tēvu ar mazuļiem ārā. Pilnīgi prieks, ka atļauj sievai atpūsties vai vismaz to laiciņu darīt ko citu kā tikai bērnu pieskatīt.
Piekrītu, bet es neesmu ekstraverts cilvēks un teikšu godīgi, ka neprotu iepaz'īties uz ielas ar citām mammām utt.
Man [pašai nepatīk zāģēt, bet tas sanāk tik dabiski, jo neesmu robots, kurš var sev iestatīt opciju tāda vai tāda emocija.