Ciemos pie “Branchess” – pieredze, kas izmainīja manu sievišķību

Pateicoties Māmiņu klubam, esam tikuši pie daudzām vērtīgām lietām – rotaļlietām, dāvanu kartēm, grāmatām, pamperu pakām, kosmētikas, kafijas un tējas. Otrdien sapratu, ka esmu saņēmusi vēl ko – milzu pieredzi, emocijas un skaistas atmiņas, ko vairs neaizmirst.

Par dalību kādā blogu konkursā pirms dažiem mēnešiem saņēmu 50 Eur dāvanu karti un stilista konsultāciju. Tobrīd ļoti nopriecājos, taču laika gaitā par saņemto dāvanu piemirsu. Reizēs, kad tomēr atcerējos, atradu miljons dažādu attaisnojumu nebraukšanai – jātērē nauda, nav laika, nav spēka. Tiklīdz sarunāju tikšanos, atkal to pārcēlu, jo kaut kas bija nogājis greizi. Kaut kāda iemesla dēļ par to nesatraucos – braucienu uztvēru kā pienākumu. Jautāju sev – kurā laikā tu tīrīsi māju un gatavosi ēst, ja visu dienu vazāsies pa Rīgu? Vienmēr licies, ka viss cits ir būtiskāks par manu pašsajūtu un vajadzībām.

Brauciena rītā sapratu – es to gribu! Pirmo reizi es patiešām sajutu sevī patiesu vēlmi iekāpt autobusā un doties braucienā, kas paredzēts vienīgi man.

Ziniet, mans stils bieži sastāv no “tīrs”, “netīrs”, “jāgludina”, “caurs”. Tālāk tikt izdodas reti. Melotu, ja teiktu, ka tas ir neiespējami. Vienkārši ir lietas, pie kurām pierodam tik ļoti, ka vairs neredzam - pienācis laiks šo to pamainīt.

Jā, cilvēki no malas ir teikuši, ka neizskatos tā, kā vajadzētu. Steigā savilktas pilnīgi nesaderīgas drēbes, aizmirsts apciemot frizieri, vai nagi nav redzējuši vīlīti mēnešiem ilgi. Es pati to visu redzu, bet vienmēr sev nosaku;” Rīt!”

Iekšēji es regulāri pārdzīvoju, ka neizdodas ieraudzīt spogulī to cilvēku, kāda es jūtos patiesībā. Atzīstu – man nepatīk tas, ko redzu spogulī. Ne tā daļa, ko devis Dievs, ar to viss ir labi. Man nepatīk tas, ko es ar dabas dāvāto iesāku. Pinos, tinos, cenšos, bet – reti, kad veiksmīgi. Skatos uz vizuāli pievilcīgām un koptām sievietēm uz ielas, un nespēju saprast, kā viņas atradušas savu skaistuma formulu. Jo man tas vienkārši neizdodas.

Tuvojoties “Branchess” veikalam, sapratu, ka šī ir mana lielā iespēja. Pieteikties kādam TV pārvērtību šovam nevēlējos, jo neuzskatu sevi par tik nekoptu un neveiksmīgu. Tādēļ jo īpaši priecājos par stilistu, kurš vienkārši saliks punktiņus uz “i”, iedrošinās un palīdzēs spert pirmo soli ceļā uz pārvērtībām.

Veikals atrodas Rīgā, Tērbatas ielā 40. Izmantojot navigāciju, no stacijas līdz “Branchess” durvīm nonācu nepilnas pusstundas laikā. Prieks, ka veikals ir tik tuvu centram, jo pilsētas satiksmē neorientējos gandrīz nemaz. Ārpusē ir izkārtne ar veikala nosaukumu, skatlogos izliktas pievilcīgas preces. Ieejot iekšā, mani sagaidīja vairākas smaidīgas darbinieces, kas mazināja manu satraukumu.

Ātri vien satiku stilisti Eviju Briedi-Blūmu, kura ikdienā strādā Elizabetes skaistuma centrā. Jāsaka godīgi – tik sirsnīgu un atvērtu cilvēku nebiju satikusi ilgi. Mums uzreiz izveidojās saruna, lai gan teorētiski pat nebijām iepazīstinātas. Evija nekavēdamās sāka uzdot vairākus jautājumus par manu ikdienu, iepirkšanās paradumiem un izvēlēm. Jutu, ka vēlos tikai stāstīt un stāstīt – konsultācija bija paredzēta stundu ilga, bet es vēlējos uzzināt tik daudz!

Mūs abas uzaicināja doties aprunāties veikala trešajā stāvā, kur bija patīkami vēsi un ērti. Veikala darbiniece piedāvāja ūdeni un diskrēti aizgāja, atstājot mūs divatā. Tas ļoti iepriecināja, jo pēc dabas esmu kautrīga, un liekas acis mani mulsinātu.

Tiklīdz apsēdos, sekoja vēl daži interesanti jautājumi, no kuriem tika izsecināts, ka esmu siltais tips, rudens. Tas esot salīdzinoši liels retums (nu, kā lai to neuztver kā komplimentu?), tādēļ arī iepirkties esot grūtāk – mūsu ziemeļu valstī lielākoties viss ir paredzēts vēsajam tipam.

Tieši tur, sēžot uz ādas dīvāna, saņēmu ļoti vērtīgu kritiku par matu griezumu un kosmētikas lietošanu. Izrādījās, ka Evija ir arī vizāžiste, un viss, ko viņa teica, līdz šim manī sēdēja zem zīmes “varbūt labāk tā?...”. Izrādās, intuīcijai ir jāklausa – tā saka priekšā taisnību.

Arī par melnajām drēbēm līdz šim biju neizpratnē – kādēļ ar tām izskatos tik dīvaini, pat nepievilcīga. Izrādās, man no melnā vispār labāk turēties pa gabalu. Lai gan iekšēji to, kā tagad redzams, zināju visu laiku, likās – bet visas velk melnu! Man arī vajag. Bet tā nav!

Pēc teorētiskas sarunas atgriezāmies pirmajā stāvā (kas paredzēts sievietēm, savukārt otrajā stāvā izvietotas preces kungiem), lai apgūto pārbaudītu praksē. Jutos kā kautrīga skolniece, kad man tika norādīts uz trīs dažādiem apģērba gabaliem un jautāts;” Kuru?”. Jāpiebilst, ka es gandrīz nemaz nekļūdījos.

Stiliste mani apzināti izvilka no komforta zonas, noāķējot no statīva ikvienu apģērbu, par kuru teicu – tādu es nemūžam pat nelaikotu.

Tad pienāca laiks doties uz ģērbtuvi, lai laikotu gan tādus apģērbus, kas māca izcelt pareizās vietas un proporcijas, gan arī tādus, kurus kopā es nevilktu nekad. Bet tas mugurā izskatījās tik skaisti! Evija man lika uzvilkt kleitu, tad rādīja, kā noteikt pareizo svārku daļas kuplumu, kur pareizi aplikt jostu, un kāda garuma kurpes ir nepieciešamas, lai tēls būtu pabeigts.

Šīs stundas laikā (man gan likās, ka stundas robežas pārsniedzām, jo ļoti aizrāvāmies) jutos aprūpēta, apčubināta un novērtēta. Jutos, kā viena no tām sievietēm TV ekrānā. Ja ieejot veikalā jutos kā pelēkā pele, izejot no tā sajutos kā skaista sieviete. Protams, visu pasākumu pavadīja smaids, joki un pozitīva gaisotne. Pametot “Branchess” telpas jutos enerģijas pilna!

Protams, pēc šķiršanās no stilistes un pēdējo drēbju laikošanas, saņēmu arī apsolīto dāvanu karti 50 Eur vērtībā. Lai gan iemīlējos kleitā, ko šī summa nosegtu, devos pēc somiņas, jo tieši tas bija mans brauciena pamatmērķis (beigās gan ieguvu krietni vien vairāk). Aplūkojot somiņas veikala skatlogā, sapratu, ka starp tām nav manas īstās. Jo tā ir jāsajūt. Izrādās, “Branchess” mīt vēl arī citās telpās – Krišjāņa Barona ielā 44. Tas ir ļoti tuvu pirmajam veikalam, dažu minūšu gājiens.

Atvadījusies no brīnišķīgajām veikala darbiniecēm, devos savas somiņas meklējumos. Otro veikalu atpazinu uzreiz pēc skatlogā izvietotajām precēm – “Branchess” tirgo elegantas un gaumīgas preces. Apģērbs ir šķietami viegls, krāsains un rakstains, šeit drēbes sev varētu piemeklēt jebkura sevi cienoša un mīloša sieviete. Cik paspēju ieraudzīt, arī vīriešiem pieejamais apģērbs ir tikpat pievilcīgs. Starp citu, arī paši “Branchess” šuj drēbes.

Otrā veikalā bija salīdzinoši plašs somiņu klāsts, kurā bez problēmām atradu savu īsto. Liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju cenu! Ja jums līdz šim šķita, ka stāstu par kādu ļoti dārgu veikalu, tad ziniet – tā nebūt nav! Cenas ir ļoti demokrātiskas, dažādās amplitūdās un pieejamas ikvienam interesentam.

Rezultātā iegādājos pat divas somas (jūs nepārlasījāties) – otru izvēlējos mugursomu. Lai gan mugursomas nemīlu (lasīt – nevaru ciest), šobrīd tā man ir ļoti nepieciešama, jo, dodoties ar meitiņu pastaigā, ir svarīgi, lai man līdzi būtu viss nepieciešamais, turklāt rokas brīvas, kad viens maziņš sauc;” Opā, opā!”.

Lai gan nedzīvoju Rīgā, es jau zinu, ka “aplipināšu” māsu, un mēs divatā dosimies iepirkties veikalā “Branchess”.

Jo tas ir veikals, kurā gribas atgriezties!