Bīnumi, ietverti zīmējumos

Es pati, aizdomājoties, vai spētu uzzīmēt Ziemassvētku brīnumu, sapratu, ka man tā būtu neiespējamā misija. Jo man personīgi brīnums ir kas netverams, netaustāms, neredzams. Bet bērniem, kā izrādās, viss ir daudz vienkāršāk. 

Pirmais pie darba ķērās 10 gadīgais Renāts. Šogad puika dažādu iemeslu dēļ tika oficiāli iepazīstināts ar Ziemassvētku vecīša izcelsmi:) Un vēl savdabīgāk-savu izvēlēto dāvanu viņš saņēma jau šodien, nevis Ziemassvētku vakarā. Jo viņa vēstulē Ziemassvētku vecītim tika minēts leoparda gekons-dzīva radība, ko tik vienkārši iesaiņot un nolikt zem egles nebūtu bijis iespējams. Tāpēc viss tika izdarīts jau šodien, pašam dēlam klātesot un pašam dzirdot visus plusus un mīnusus, saprotot, ko uzņemas utt. Un lai gan gekona ierašanās mājās jau esot Ziemassvētku brīnums, tomēr viņš, lūgts izpildīt šo uzdevumu, uzzīmēja ziemeļbriežus, kas velk kamanas ar Ziemassvētku vecīti iekš tām. Jo lai gan it kā saprot, ka vecītis ir tas, kas ir, tomēr acīmredzot vēl joprojām vēlas ticēt brīnumam, ka tur, kaut kur, viņš patiešām dzīvo. Un īsts brīnums būtu apmeklēt Viņu Viņa dzīvesvietā.

Mazā princese Terēze (3,2), atbildot uz jautājumu, kas ir viņas Ziemassvētku brīnums, skaļi iespiedzās: "Egle". Nu ja jau egle, tad egle. Un, nē, viņa nebija redzējusi Renāta zīmējumu, jo tā vēl nemaz nebija. Pēc abu bērnu zīmējumiem varu secināt, ka man abi viņi līdzīgi domā un jūt:) Terēzes zīmējumā ir egle ar bumbām, zem tās krāsainas dāvanas, blakus eglei ir mēģināts uzzīmēt mammu ar gariem matiem un sarkanām lūpām:) Tas brūnais esot saule. Kāpēc brūna? Jo nevarēja atrast vairs dzelteno krītiņu.

Bērniem dāvanas parasti katru gadu sarūpēju diezgan laicīgi. Vienmēr esmu likusi viņiem rakstīt vēstules Ziemassvētku vecītim, lai saprasu, kādas īsti ir vēlmes, bet tāpat arī laika gaitā klausos un ieklausos pusizteiktos sapņos. Protams, šogad pusaudzis jau vairs vēstuli neraksta. Pats izteica, ko vēlas (biļetes uz koncertu februārī). Problēma, ka šobrīd tās vairs nav dabūjamas, tāpēc katru dienu burtiski medīju sludinājumus, vai neuzradīsies. Bet nu ir padomā vēl pāris lietas, kas viņam būtu noderīgas un izglītojošas viņa sporta veidā.

Renāts par savu leoparda gekonu sapņoja jau sen. Ir izlasījis pa ārzemju saitiem tik daudz informācijas, ka šodien, konsultējoties ar audzētāju/tirgotāju, man mute palika vaļā, cik daudz viņš zina:) 

Mazās princeses vēlmes mainās atkarībā no tā, kas tiek reklamēts pa tv. Bet tā kā šobrīd meitai topā ir lelles, to ģērbšana, ēdināšana utt., izlēmu tomēr palikt pie princeses pils. Lai ir, kur likt savas lelles, lai ir, ar ko vizināt, jo komplektā ir arī rati ar zirgu. Vienmēr, izvēloties dāvanu, domāju, cik tā būs ilgspēlējoša, vai tā ir vecumam atbilstoša. Tā kā ikdienā rotaļlietas nepērkam, tad Ziemassvētkos parasti atļaujos kaut ko no sērijas "tas mani iepriecina", nevis tikai kādu izglītojošu spēli vai lego, vai tmldz. Protams, cenšos noķert atlaides lielveikalos. Ar 40% atlaidi arī tika iegādāta meitiņas princešu pili. 

Citus gadus bērniem ir dāvinātas ar pulti vadāmas mašīnas, ar kājām ejošs robots, magnētiskās tāfeles, 3d puzles, slēdzams seifiņš bērnam, kas mīl krāt naudu, mazo dzīvnieciņu komplekti, sporta gadžeti utt. Visdažādākās lietas, kas iepriekš ir noskaidrotas kā must have:)

No savas bērnības viennozīmīgi atceros tikai vienu reizi, kad mamma ar tēti slēpa augšā skapī lelli un es to ieraudzīju, tā sacīt, pieķēru pie rokas. Man bija 6 gadi, un skaudrā patiesība nāca gaismā:) Bet, protams, atceros vēl arī lielās saldumu tūtas skolā, kuras patiesi no sirds gaidīju. Bet, jā, tā lelle, kaut arī droši  vien skaista un jauka (to pat neatceros), man salauza sirdi. Tāpēc mums saviem bērniem jāspēj pēc iespējas ilgāk nosargāt šo noslēpumu. Brīnumu, kas padara ne tikai Ziemassvētkus, bet visu dzīvi mazliet gaišāku, mazliet gaisīgāku un priecīgāku.