07.10 11:00-12:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Mani bērnībā vecāki audzināja ļoti stingri, tādēļ atceros vēl savu solījumu sev:"Es nekad savus bērnus tik stingri neaudzināšu." Bet varbūt pateicoties tieši šai stingrībai es esmu kļuvusi par tādu cilvēku, kāds esmu un īstenībā neteiktu, ka ar mani ir slikti. Taču vienmēr kaut kas ir pietrūcis mūsu attiecībās ar vecākiem, tās nav ļoti siltas - nav tādas, ka varētu ar mammu runāt par visu, ka varētu mammai klēpī paraudāt, vai kopīgi plānot ģimenes svētkus. Mums tā nav, jo ir milzīgā barjera no bērnības...
Tādēļ audzinot savus bērnus tik ļoti vēlētos sabalansēt šo stingrību, mīļumu un cieņu vienam pret otru. Tas, ka man ir trīs bērni, nebūt nenozīmē, ka tas ir pierādījums tam, ka esmu laba mamma, vai esmu paraugmamma. Nebūt ne, jo es kļūdos, es mācos komunicēt ar bērniem un es mācos neļaut sev kāpt uz galvas.
Vakar veikaliņā man bija tik burvīga saruna ar divu bērnu mammu, kura savu puisīti bija atvedusi uz fotosesiju pie mums veikaliņā. Tik gudra, tik sirdssilta un patiesa. Iedomājieties - tad, kad mēs abas pļāpājam, viņas puisītis saldi čučēja un veikalā uz to brīdi neienāca neviens pircējs. Tajā brīdī laiks apstājās un bija tikai šī siltā saruna. Mēs sarunājāmies, it kā būtu gadiem pazīstamas un sarunājāmies par bērnu tēmu. Jautāju viņai, kā viņa spēj būt stingra un mīļa vienlaicīgi. Es to apbrīnoju un vēlētos šajā jomā būt tik pat dzīvesgudra, lai prastu šīs ikdienišķās situācijas risināt un veicinātu veiksmīgu komunikāciju ar bērniem, jo mums ir pretēji - esmu vai nu pārāk stingra kādā situācijā, vai arī ļauju kāpt uz galvas citā. Man šī vidusceļa nav. Es apzinos, ka mani bērni mani ļoti mīl, to viņi man ir teikuši vairākkārt un ar darbiem arī pierādījuši, bet... brīžiem jūtos "piesmieta", brīžiem jūtos nevajadzīga un tāda, no kuras tikai gaida, bet es taču vēlos arī ko pretī, vai ne?
Ļoti vēlētos, lai dēlam ir ne tikai skola un treniņi, bet arī pienākumi mājās, pienākumi pret mani kā mammu, jo viņš ir pietiekoši liels ( drīz jau 16), lai spētu man dot kaut ko arī pretī - dot brīvāku pus stundiņu man pašai, nevis paņemt no manis vēl. Arī es kādreiz vēlētos uz viņiem paļauties, nevis pakārtot 24/7 tikai viņiem trim.
Jūtu, ka ar katru bērnu manas prasības aug un stingrība arī, jo jau jaunākajai meitiņai es esmu stingrā mamma, bet tētis ir lutinatājs un izdabātājs, taču gulēt aiz rokas viņa ved tieši mani. Tā kā lielo puiku audzināju jauna un ilgu laiku viena, darīju to bez pieredzes, bez sava redzējuma, kā būs, tad pašlaik ir grūti tā pāršķirt jaunu lapu un viņam teikt:"Zini, vecīt, no šodienas būs tā un tā..." Man nesanāk, viņš man tāpat šķiet maziņš, šķiet, ka bez manis viņš netiks galā, lai arī es apzinos, ka tiks, būs citādāk, bet tiks, nevis mamma pieved pie skolas, mamma atbrauc pakaļ uz treniņu, mamma veikalā sapērk pārtiku, pagatovo vakariņas, nomazgā traukus, izmazgā drēbes un saloka, ieliek skapī, pagatavo brokastis... varētu rakstīt vēl un vēl, bet viņš pa lielam no rīta ar bāršanos pamostas dažas minūtes pirms izbraukšanas ar tekstu - kur brokastis, kur manas zeķes, zāles utt.. Ak, jā, viņš aizver sētu, kad izbraucam no pagalma. Atnākot mājās viņš uziet augšā, izmācās, tad skatās NBA basketbola spēles, futbolu, motokrosu, sarakstās whats up "n-tajās" grupās, pa vidam paēd vakariņas, vēlu vakarā ieiet dušā un tas ir viss... Atņemt telefonu, aizbraukt bez viņa, kad gaidu viņu?
Apzinos, ka kādreiz tā vajadzētu izdarīt, bet tad jau es viņam nodarīšu pāri - skolā būs kavējums, telefonu noņemšu, nevarēs apskatīties e-klasi... atkal jūtat iemeslus un ieganstus?
Saņemties un beidzot izdarīt? Ar ko sākt? Kā veidojot disciplīnu, nenodarīt pāri un spēt saglabāt cieņu un mīlestību? Gribētos, lai viņi izaugot vēlētos man piezvanīt, aprunāties, vēlētos aiziet uz kino, vēlētos vienkārši pasēdēt pie vīna glāzes un papļāpāt par dzīvi, par bērnību, par to, kā bijis un par to, kā viņi dzīvi veido... ne tikai atvest mazbērnus, lai pieskatu, vai arī palūgt aizdot kādu centu situācijā, kad tas ļoti nepieciešams.
Brīve
Ilvija82
mincenee
lauvinja
flower.of.hope
Lin.Li