07.05 10:00-15:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Citiem ilgi plānots, citiem pārsteigums, un tomēr-mīlēts! Tieši bērniņa ienākšana dzīve daudz ko maina. Šoreiz par pāra attiecībām pēc bērna ienākšanas ģimenē.
Statistika rāda, ka tieši bērna pirmajā dzīves gadā liela daļa jauno vecāku izšķiras. Kapēc tā?
Manuprāt, tapēc, ka bērns ir kā attiecību katalizators, kas paātrina reakciju. Ja attiecībās ir bijušas problēmas, tad pēc bērna nākšanas ģimenē, kad tā jau ir sava veida stress(lai cik ļoti vecāki būtu gatavojušies), pielāgošanās jaunajam, problēmu būs vēl vairāk. Un te nu ir māksla kā ar to visu tikt galā. Un nereti vieglākais ir aiziet un neko nerisināt.
No savas pieredzes padalīšos. Es kā cilvēks, kas māmiņu klubā apzināti ir anonīms, bez bērnu un ģimenes foto, atļaušos būt nedaudz atklātāka.
Grūtniecības laikā mūsu attiecības bija ideālas. Tik gādīgs, uzmanīgs, mīļš un tādas rūpes no sava vīra es nekad nebiju saņēmusi! Viņš tiešām uztraucās, lai mums viss ir ok. Un tā bija jauna pozitīva īpašība, kuru novēroju (iespējams agrāk to nebiju manījusi), kaut mēs jau krietnu laiciņu draudzējāmies iepriekš, un likās, ka tomēr zinu viņu.
Pēc bēbīša piedzimšanas es biju kā ekstāzē, pārlaimīga, un mani neuztrauca tas, ka viss ir uz maniem pleciem. Bija tāds mātes varones sindroms, ka es ar visu tieku redz galā, un ja vēl kāds uzslavēja, tad vispār enerģijas divtik! Bet ar laiku ekstāze pārgāja, enrģija pēc ilgstoša miega bada beidzās, un atgriezās realitāte. Tad es visu ainu redzēju citām acīm. Vīrs, kurš nedara neko kā tikai strādā, nejēdz nevienu pamperu nomainīt, neko. Un bērnu kopšanas atvaļinājums(tās 10 dienas) meklēja ieganstu kā tikai izbēgt no mājām. Pa nez cik reizēm brauca pec mašīnas detaļām, kaut nedēļas beigās varēja visas uztreiz paņemt. Tā kaut kā. Protams, ka mēģināju runāt, viņš mēģināja iesaistīties vairāk. Ap 2 mēn. vecumu sāka pamperus arī pats mainīt. Tagad, atskatoties uz to visu, es saprotu, ka tas viss bija tapēc, ka es nebiju iepazinusi viņa īpašību, kuru agrāk nezināju-gļēvums un bailes. Viņš kā spēcīgs cilvēks izrādījās arī bailīgs un gļēvs. Es neuzskatu, ka tas būtu kaut kas slikts vai es tagad savu vīru aprunātu sliktā nozīmē. Iespējams tādas īpašības piedien vairāk trauslai, smalkai sievietei, nevis spēcīgam un muskuļotam vīrietim. Viņam gluži vienkārši bija bail tik mazu aprūpēt, likās, ka ar savām rokām kaut ko nodarīs. Arī krīzes situācijās es esmu tas glābējriņķis, kas ies un skries pa slimnīcām, kamēr viņš pārdzīvos mājās un paprasīs vai nevajag atnest banānus un ūdeni. Bija mums te vēl nesen viens tāds atgadījums. Es vīram teicu, ka nevajag braukt veikalā pēc produktiem, bet labāk, lai uzreiz brauc uz slimnīcu. Un , manuprāt, viņš pārvarēja savu mīkstumu, iesaistoties visā, stāvot klāt, piedaloties sarunā. Jo stāvēšana ar iepirkumu maisiņu pie slimnīcas durvīm nav tas. Nezinu kas mums tas ir, bet jūtu, ka es esmu reizēm tas stiprais plecs, kas, iesaistot viņu visā, padara tās visas bailes mazākas, mēs tāsavā veidā pilnveidojamies un kļūstam par komandu-viņš kļūst spēcīgāks, es varu atļauties būs vājāka un mazāk darīt.
Tāds nu ir mans stāsts par jaunatklājumiem.
Jūs abi esat interesanti.
😉
prātīgāki 😃 😃 😃
mana bērna tēvs savos tulīt 36 gados, nav prātīgs .
nedomāju, ka Tu tik naiva esi.
Laikam jāpiekrīt, ka bērna ienākšana ģimenē var saasināt tās problēmas vai problēmiņas, kas līdz tam bezstresa apstākļos tā netraucēja.
"Viņam gluži vienkārši bija bail tik mazu aprūpēt, likās, ka ar savām rokām kaut ko nodarīs." - zini, man tā šķiet pilnīgi saprotama reakcija. man pašai sākumā bija bail un neskaidrs, kā mazo pareizi paņemt rokās 😀 kamēr man daktere neapstāstīja pamatlietas.
Un es arī bieži kodu mēlē, lai vīru nekritizētu par lietām, kuras bērnam kaitējumu nenodara, jo man viņa iesaistīšanās zīdaiņa aprūpē kā tādā likās daudz svarīgāka par to, vai bodijs ar biksēm saskaņots 😀 tāpat arī par mājas kārtošanu - pofig par to, ka kaut kas nav pēc maniem ieradumiem, galvenais, lai vispār kaut ko dara.
Sadzīviskajās lietās mums nebija problēmu, vīrs vienmēr ir saimniecisks un mums ģimenē tādu vīriešu/sieviešu darbu praktiski nav, abi mākam un darām gandrīz visu, ar dažiem izņēmumiem.
Bet mūsu problēma ir vīra nerunīgums un pasivitāte uz izklaides pasākumiem. Viss, ko es ierosinu, nav interesanti, jāiespringst uz bērna menedžmentu, labāk paliekam mājās. Es to vairs nevaru izturēt. Protams, es varu izklaidēties ar saviem draugiem un tā, bet gribas reiz arī ar vīru. Bet esmu jau nogurusi viņu mūžīgi vilkt un pierunāt. Paanalizējot atceros, ka līdzīgas tendences bija arī pirms bērna, bet tad tomēr vieglāk bija gan pašai iztaisīties kaut kur iziet, gan vīru sakoļīt...
viņš man neaizrāda, es drīzāk pati uzprasos, pačīkstot.
Mums tas pats, abiem bonusiņi, attiecīgi viens otram neko vispār nevaram pārmest - man vēl tāds "vainu mīkstinošais faktors" - vēderā izauguši 2 bērni, viņam nekā! 😃
Par svaru pēc dzemdībām. Vīrs šajā ziņā man ir super taktiskais, jo nebāž sejā to, ka vēders apaļāks, un visur arī ir pa druskai klāt. Esmu sieviete, kurai viennozīmīgi nederētu cilvēks, kas teiktu, lai eju sportot, jo viņam nepatīk tas puncis mīkstais. Drīzāk man patīk, ka atbalsta, bet reizē nekritizē.
Tas gan ir bēdīgi, tāds liels aplauziens.
☹
Man kā reiz abās grūtniecībās pietrūka uzmanības. Tagad saprotu, ka vīrieši tā var izrādīt arī savu nedrošību. Brieduma trūkums arī noteikti pie vainas - ļoti ceru, ka kādreiz ar 3. bērnu būs citādāk. Dzirdēju baumas, ka, tuvojoties 30 gadu vecumam, vīrieši kļūstot prātīgāki.
😀
Bērni mainīja mani, es mainīju attiecības. Biju īsts hormonu nomocīts pūķis nepilnu 3 gadu garumā, jo pa šo laiku paspējām tikt pie veseliem 2 bērniem. Šobrīd esmu ļoti pateicīga vīram, ka viņš to visu ir pārdzīvojis, spējis saglabāt mieru (vīrs pat īsti nekad nav uz mani pacēlis balsi), izturējis visas histērijas, pārmetumus un izpildījis prasības. Atceroties, kā mums gāja, mani šobrīd vairs nepārsteidz, ka arī viņam ir gribējies ilgāk aizkavēties darbā, aizbraukt komandējumā uz vairākām dienām un nav cēlusies roka uz apdāvināšanu un iepriecināšanu. Te tas maģiskais aplis darbojas - kā Tu pret mani, tā es pret Tevi.
Par praktisko pusi - par pampermaiņu, barošanu, midzināšanu un palikšanu mājās ar bērnu / iem mums nekad nav bijušas lielas domstarpības. Uzreiz teicu - kopā "uztaisījām", kopā audzināsim. Protams, viņš šķendējas un mētā briesmīgus epitetus pie katra pilnā pampera un grūti pūš, kad sestdienas rītā draudzene mani izvilina ārā no mājām ar mērķi pareidot pa tuvējiem veikaliem vai arī man rodas neķītrs plāns izstumt viņus trijatā no mājas, pašai paliekot un padarot ko tajā brīdī aktuālu, bet es nekad neesmu saņēmusi atteikumu. Abi bērni bija neplānoti, tāpēc mēs vēl augam kā vecāki. Un kā vīrs un sieva.
Mums ar vīru bija sajūta, ka vēlamies, lai vēl kādam ir iespēja, vēl kāds ir pelnijis izjust mūsu laimi. Tad mūsu ģimenē ienāca meitiņa un gribam vēl bērniņus 😀
Aizmirsu piebilst, ka nereti attiecības kļūst vēl labākas, harmoniskākas. Man, piemēram, ir lielāka saj'ta, ka esam tāda pilnvērtīgāka ģimene, jo ir kaut kas kopējs mums abiem(neskaitot materiālas lietas).