Bērni vecāku šķiršanās procesā: Risinājuma iespējas un bērnu pozitīva attīstība

Bērni vecāku šķiršanās procesā: SEMINĀRS

Seminārā meklēsim atbildes uz jautājumiem:

• Kāpēc vecāki šķiras?
• Kādi ir vecāku šķiršanās iemesli?
• Kāds ir bērnu psiholoģiskais stāvoklis, kad vecāki šķiras?
•  Kāda problemātiska bērnu uzvedība parādās vecāku strīdu esamības gadījumā?
• Kādi noteikumi ir vajadzīgi bērniem, lai šķiršanos padarītu mazāk sāpīgu?
• Ko bērni paņem līdzi no miermīlīga vecāku šķiršanās procesa un kādu pozitīvu paliekošu ietekmi tas atstāj uz viņu turpmāko dzīvi?

Vecāku attiecības

Pēc šķiršanās vecāku attiecības veidojas dažādi. Ir vecāki, kuri pārtrauc rūpēties par bērniem, un tādi, kas uzņemas kopīgu un vienādu atbildību par bērnu audzināšanu. 

Neliela daļa, Vācijā apmēram 2% (Latvijā, iespējams, nedaudz vairāk), ir izbeigusi gan pāra, gan vecāku attiecības. Viens no vecākiem ― visbiežāk vīrieši ― nerūpējas ne par bērnu, ne par bijušo partneri. Bērnu audzina viens no vecākiem, viņš nes atbildību viens pats un nevar rēķināties ar otra atbalstu. Turklāt tas notiek situācijā, kad arī bērnam trūkst svarīgas piesaistes personas.

Nākamais veids ir ļoti saspringtas attiecības, kuras dēvē arī par cīņas attiecībām. Vecāki vēl nav emocionāli šķīrušies pāra līmenī, un šķiršanās process joprojām turpinās. Bērni jūtas ierauti vecāku cīņā un smagi cieš. Starp vecākiem valda negatīva komunikācija, kas ļoti bieži atspoguļojas viņu saskarsmē ar bērniem. Tiek izteikti nievājumi, negatīvi vērtējumi, nosodījumi, pavēles un aizliegumi.

Visbiežāk sastopamās ir attiecības, kurās konflikti tiek vadīti. Lai gan spriedze pāra līmenī saglabājas un starp šķirtajiem vecākiem mēdz izcelties strīdi, tomēr viņi ir iemācījušies kontrolēt emocijas un cenšas savos konfliktos neiesaistīt bērnus. Viņi ir izstrādājuši saskarsmes tiesību kārtību ar bērniem un ievēro vienošanos, pat ja ir grūti. (“Es labāk piekāpjos otram, lai bērniem nav jācieš.”)

Vēlamākās ir sadarbības attiecības, kad vecāki ir pārvarējuši pāra konfliktu un atbildīgi rūpējas par bērniem. Viņi ir vienojušies par vecāka lomas īstenošanu un saskarsmes noteikumu ievērošanu. Tas ļauj bērniem mierīgi uztvert šķiršanās procesu un rada labvēlīgu vidi bērna pilnvērtīgai attīstībai. Sadarbības attiecības ietver kopīgas sarunas par bērnu nākotni un attīstību. Šādās attiecībās vecākiem ir nepieciešams reflektēt notiekošo un saņemt profesionālu atbalstu ― sarunas ar psihologu vai psihoterapeitu.

Bērniem vajadzīgi noteikumi

Kā jau tika norādīts, vecāku šķiršanās bērniem izraisa emocionālu nedrošību. Mīlestība un piesaiste, ko bērni uzskatīja par drošāko un stabilāko, t.i., vecāku attiecības ir izirušas. Bērni nespēj atšķirt vecāku un pāra attiecības, kuras vecāki viņiem bieži demonstrē. Tāpēc šķiršanās posmā svarīgi ir, ka bērni izjūt atšķirību starp pāra un vecāku attiecībām, un redz, ka vecāku attiecības saglabājas.

Radīt drošību un atjaunot uzticēšanos palīdz skaidri noteikumi, kurus vecāki izstrādā kopīgi. Tādējādi bērni piedzīvo vecāku kopīgo atbildību un skaidrus lēmumus, un viņos nostiprinās sajūta, ka vecāki rūpēsies par viņiem arī turpmāk. Bērni atgūst zaudēto emocionālo drošību un paļāvību.

Piemērs:

Maksim ir 5 gadi, viņš dzīvo kopā ar māti mazā ciematā, kurā dzīvo arī viņa vecvecāki kā no tēva, tā no mātes puses. Tēvs ir pārcēlies uz tuvējo apriņķa pilsētu pie savas jaunās partneres, kas ir māte diviem 7 un 11 gadus veciem bērniem. Makša māte ir izteikusi priekšlikumus par saskarsmi ar dēlu un Makša tēvs tos ir pieņēmis. Tomēr viņš neievēro norunātos laikus. Nedēļas nogalē Maksis dodas pie tēva jaunās ģimenes, bet, kad ir jāiet gulēt, sāk raudāt un grib mammu. Makša māte ir ieinteresēta, lai dēls būtu pie tēva, jo viņa vēlas pavadīt nedēļas nogali ar savu draugu. Mediācijā atklājās, ka tēvs neievēro termiņus tādēļ, ka ir pašnodarbināts namdaris un no būvlaukuma nevar vienmēr pārnākt laikus. Tādējādi mātes priekšlikums neatbilda tēva reālajai situācijai. Vecāki kopīgi ar mediatoru izstrādāja noteikumus, tostarp, kas notiek, ja tēvs nevar ierasties pakaļ dēlam norunātajā laikā. Tā kā noteikumi skāra arī jauno partneru kopīgo atbildību, mediācijā piedalījās visas iesaistītās puses: Makša māte ar draugu un Makša tēvs un draudzeni. Kopīgi izstrādātie noteikumi radīja lielāku skaidrību par tikšanās laikiem un to ievērošanu. Jau pēc neilga laika Maksim nebija nekādu problēmu nakšņot pie tēva jaunās ģimenes un pieņemt tās bērnus par brāļiem un māsām.

Izstrādātie noteikumi radīja nepieciešamo organizatorisko struktūru, kas nodrošināja saskaņotu un uzticību veidojošu noteikumu izpildi ne tikai Maksim, bet arī viņa vecākiem. Vairs nebija strīdu par laikiem un uzvedību un vecāki izturējās neitrālāk cits pret citu. Komunikācija noritēja mierīgāk, samazinājās negatīvie izteikumi, pieauga savstarpējā atzinība un cieņa.

Noteikumi un vienošanās liek vecākiem vairāk uzmanības pievērst bērniem un mazāk sarežģītajām pāra attiecībām. Tas palielina distanci starp bijušajiem laulātajiem un atvieglo emocionālo šķiršanos. Noteikumi ir nozīmīgi arī jaunajiem partneriem, kuri tiek iesaistīti šķirto vecāku strīdā. Mediācijā ar visām ieinteresētajām pusēm jaunie partneri visvairāk vēlējās, lai strīds tiktu izbeigts. Viņi juta, ka noteikumi paver iespējas attiecību pārorientēšanai jaunajā ģimenē.

Kurš pieņem lēmumu?

Šķiršanās laikā lēmumi būtu jāpieņem vecākiem, tomēr to liedz viņu psiholoģiskais stāvoklis un nebeidzamās cīņas. Vecākiem ir grūti koncentrēties uz bērniem un domstarpību risināšanai viņi izvēlas savu ierasto izturēšanās stratēģiju.

Teorijā izšķir vairākas konflikta risināšanas iespējas. Tās vecāki katrā no šķiršanās posmiem izmanto atšķirīgi.

Raksturīga uzvedība konflikta situācijā ir bēgšana. Makša tēvam bija saspringtas attiecības ar bijušo sievu, viņš neaizstāvēja savas intereses, bēga no strīda par saskarsmes tiesību noteikumiem ar dēlu un nebija klāt, kad noteikumi bija jāievēro. Makša māte izmantoja nākamo konflikta risināšanas veidu ― cīņu. Viņa izdarīja lielu emocionālo spiedienu uz bijušo vīru un viņa vecākiem, kuri savukārt centās ietekmēt savu dēlu.

Vecākiem ir arī citas strīda risināšanas iespējas. Viņi var griezties pie advokāta un uzticēt viņam savu pārstāvību tiesā laulības šķiršanas lietā. To dēvē par deleģēšanu. Tās priekšrocība ir, ka samazinās konflikta radītā emocionālā spriedze un lēmums tiek pieņemts iespējami distancēti no strīda pusēm. Deleģēšanas trūkums ir, ka lēmuma pieņemšana tiek nodota citas personas ziņā. Tāpēc tiesu nolēmumi visbiežāk saasina konfliktu emocionālā līmenī, jo abas puses uzskata sevi par zaudētājām. Advokāti, tiesneši un bāriņtiesa zina, ka tiesiskā līmenī spriedums laulības šķiršanās lietā nevar būt taisnīgs.

Deleģēšanas veids ir atzinuma sastādīšana par psiholoģiskās izpētes rezultātiem. Atzinuma uzdevums ir noskaidrot, kurš no vecākiem ir labāk piemērots bērnu audzināšanai ― māte vai tēvs. Tiek analizēta vecāku biogrāfija, tomēr izteiktie apgalvojumi bieži ir apšaubāmi un nepārliecinoši. No psiholoģiskā aspekta atzinumi ir nepiemērota metode. Būtībā abi vecāki spēj uzņemties atbildību par bērniem. Atliek noskaidrot, kas ir labākā situācija bērniem.

Jauns veids ir uz risinājumu orientēti psihologu atzinumi, kad netiek pētītas vecāku personības, bet tiek meklēts labākais risinājums bērniem. Tiek ņemti vērā tādi faktori kā mātes un tēva dzīves apstākļi un sociālā vide, vecāku finansiālais stāvoklis, ģimenes finansiālā drošība, dzīves vide bērniem un bērnu vēlmes.

Negatīvs piemērs:

Konkrētā gadījumā D. pilsētā tiesnese uzdeva sastādīt uz risinājumu orientētu atzinumu. Tomēr psiholoģe sagatavoja tradicionālo atzinumu par psiholoģiskās izpētes rezultātiem, kurā viņa noliedza tēva prasmes bērnu audzināšanā. Rezultātā tēvs drīkstēja tikties ar bērniem noteiktā laikā un tikai trešās personas klātbūtnē. Ne tiesnese, ne psiholoģe nezināja, kas ir uz risinājumu orientēts atzinums. Bija vajadzīgs apmēram gads, lai bāriņtiesas pārstāvji un psihologs atspēkotu atzinumu tiesā un tiktu pieņemts jauns tiesas lēmums. Zaudētais laiks nāca par ļaunu bērnu un tēva attiecībām. Labi sastādītā uz risinājumu orientētā atzinumā šāda kļūda nevar gadīties.

Lēmums jāpieņem vecākiem

Vecāki vislabāk zina, kas vajadzīgs viņu bērniem. Manās gandrīz 400 vadītajās ģimenes lietu mediācijās panāktās vienošanās noteikumi bija atšķirīgi. Tos izstrādāja katra ģimene, ņemot vērā savu situāciju, resursus un intereses.

Mediācijas procesā piedzīvojam, ka, runājot par bērnu vēlmēm, vecākiem ir daudz kopīga. Visvairāk vecāki vēlas, lai viņu bērniem būtu

¨     bezrūpīga bērnība un jaunība.

¨     mazāk jācieš vecāku šķiršanās dēļ.

¨     nodrošināta vecāku fiziskā un emocionālā klātbūtne.

¨     drošības un patvēruma izjūta.

¨     novērstas attīstības problēmas.

¨     ieaudzināta patstāvība.

¨     vecāku mīlestība.

¨     mājvieta.

¨     skaidras robežas un mērķi.

¨     vērtības.

¨     sociālā un pilsoniskā kompetence.

¨     dzimtās vietas izjūta.

¨     tagadējā dzīves vieta.

¨     draugi.

¨     vecmāmiņa un vectētiņš.

Vecāki, kurus vieno kopīgas vēlmes, atradīs labus risinājumus saviem bērniem un sapratīs, ka tie noder arī viņiem, jo stiprina viņu kā tēva un mātes attiecības.

Vecāku grūtā darba panākumi, ejot miermīlīgu šķiršanās ceļu, nepaliek bez pozitīvām sekām gan bērniem, gan pašiem vecākiem. Ilgtermiņa pētījumi Vācijā un ASV liecina, ka, piedzīvojot miermīlīgu vecāku šķiršanos, bērni kļūst daudz stiprāki savā turpmākajā dzīvē. Galvenie ieguvumi bērniem no vecāku šķiršanās:

• Nav jādzīvo nepārtrauktu konfliktu situācijā. Vecāku laulības šķiršanas jautājums ir atrisināts.
• Psihiskais briedums un stabilitāte.
• Turpmākās konfliktsituācijas šķiet mazāk bīstamas.
• Labākas konfliktu risināšanas prasmes.
• Patstāvība un gatavība sadarboties.
• Lielāka atbildības izjūta un ticība saviem spēkiem.
• Labāka izpratne par dzimumu lomām.
• Reālāks priekšstats par laulību un partnerattiecībām.
• Vairākas mājvietas, visbiežāk divas ― pie tēva un mātes.
• Labākas attiecības ar tēvu un māti.
• Pārdomātākas attiecības ar saviem bērniem.
• Labāka aizsardzība pret bērnu ļaunprātīgu izmantošanu (Tendence: šie bērni nebūs ne fiziski, ne emocionāli vardarbīgi pret saviem bērniem).
• Laba empātija, spēja labāk izjust un saprast citus cilvēkus grūtās dzīves situācijās
• Labākas kooperatīvā audzināšanas stila un sociālās prasmes, audzinot bērnu vienam.

Kopsavilkums

Sociālās pārmaiņas ietekmē kā ģimenes, tā pārus. Viena no sabiedrības pārmaiņas raksturojošām pazīmēm ir lielais šķirto ģimeņu un pāru skaits. Tādēļ aktuāls ir jautājums, kā mūsdienu modernajā pasaulē veidot ģimenes sistēmu, kādas ir piemērotākās ģimenes formas un kāds atbalsts ģimenei ir vajadzīgs no sabiedrības.

Šķiršanās procesā vecākiem nepieciešams izveidot konkrētu šķirtās ģimenes nākotni un atrisināt sociālos, pedagoģiskos, psiholoģiskos, finansiālos un tiesiskos jautājumus.

Mana ilggadējā pieredze mediatora darbā liecina, ka kopīgi izstrādāta vecāku vienošanās, kurā noregulēti sociālie, pedagoģiskie un psiholoģiskie jautājumi, kā arī vienošanās par laulības šķiršanu, kurā noregulēti finansiālie un tiesiskie jautājumi, veicina gan vecāku, gan bērnu individuālo un kopīgo attīstību.

Par autoru 

Aloizs Leiendekers (Aloys Leyendecker), diplomēts pedagogs, ģimenes konsultants un mediators AL-Institut dibinātājs, kopš 1997. gada pašnodarbināts mediators, mediācijas apmācības vadītājs Vācijā (kopš 1999. gada Erfurtes Lietišķo zinātņu augstskolā), Latvijā (Rīgā) un Krievijā (Sanktpēterburgā).

No vācu valodas tulkojusi Ārija Servuta