Arina Cunningham ir jauna un enerģiska meitene ar ārkārtīgi bagātu dzīves pieredzi. Viņas dzīvesstāsts ir pierādījums tam, ka sapņi piepildās.
Arina ir dzimusi Latvijā un līdz 15 gadu vecumam augusi bioloģiskajā ģimenē, bērnu namā, divās audžu ģimenēs un krīzes centrā. Šobrīd meitene laimīgi ir adoptēta ģimenē Amerikas Savienotajās valstīs.
Šobrīd Arina ir 19 gadus jauna. Viņa ar ģimeni dzīvo Ostinā, Teksasas štatā ASV. Arina mācās vidusskolā, nodarbojas ar sportu, brīvlaikos strādā un bauda pilnvērtīgu jaunietes dzīvi.
Aicinājām Arinu uz sarunu par viņas pieredzi,
Kā Tev šobrīd klājas?
Ļoti labi. Esmu aizņemta ar mācībām vidusskolā. Brīvajā laikā nodarbojos ar sportu, īpaši patīk kārtslēkšana, paralēli darbojos tādā kā “armijas skolā” un brīvlaikos strādāju par asistentu zobārstniecībā. Ģimenē arī viss ir labi, esmu laimīga.
Pastāsti par savu bērnību, no kurienes Tu esi?
Esmu dzimusi Kārsavā. Līdz 3 mēnešu vecumam dzīvoju ar mammu un brāli, kuram bija 2 gadi.
Mamma mēdza lietot alkoholu un viena doties prom no mājām. Kādā reizē kaimiņi dzirdēja, ka ilgstoši esam atstāti vieni un ziņoja policijai. Mūs ar brāli nogādāja bērnu namā.
Kad man bija 2 gadi, nonācu pirmajā audžu ģimenē Aglonā. Tur es biju vienā vecumā ar ģimenes bioloģisko meitu. Audžu ģimenē dzīvoju līdz 14 gadiem, bet ar pārtraukumiem, jo audžu tēvs mēdza lietot alkoholu un dažreiz bija vardarbīgs pret audžu māti. Tad mani nosūtīja atpakaļ uz bērnu namu un vēlāk atgrieza ģimenē.
Vai uzturēji kādus kontaktus ar biloģisko mammu un brāli?
Neko par savu bioloģisko ģimeni nezināju. Kad man bija 12 gadi, audžu ģimenes radinieki palīdzēja noskaidrot bioloģiskās mammas kontaktus.
Rakstīju mammai vēstuli un pieliku klāt savu bildi, lai mamma zinātu kāda es izskatos. Viņa neko neatbildēja.
Pagāja kāds ilgāks laiks un man zvanīja svešs numurs. Tā bija pirmā reize, kad man zvanīja īstā mamma. Sākumā biju šokā, nometu klausuli. Vēlāk sākām nedaudz sazvanīties.
Kā Tu tagad vērtē uzturēšanos pirmajā audžu ģimenē?
Bija visādi. Es tur īsti nekad nebiju kā ģimenes loceklis. Audžu vecāki man bieži teica, ka neesmu viņu īstā meita, esmu no bērnu nama. Viņi teica, ka paņēma mani, lai viņu bioloģiskajai meitai būtu kompānija. Kad bija svētki, es vienmēr jutu, ka esmu pieņemta no bērnu nama. Nebija tāda māju sajūta. Bija arī konflikti ar audžu vecākiem. Ar bioloģisko meitu mēs labi sapratāmies, bijām kā māsas.
Cik ilgi dzīvoji pirmajā audžu ģimenē un kas notika pēc tam?
Kad man bija apmēram 13 gadi, jutos slikti. Audžu mamma deva zāles, bet labāk nepalika. Mana draudzene iesaistījās un audžu mamma bija spiesta izsaukt palīdzību. Nonācu slimnīcā. Pēc slimnīcas vairs negribēju atgriezties audžu ģimenē, bet nebija citu variantu. Reiz pie skolas man ar audžu mammu izcēlās konflikts citu skolas biedru priekšā. Tajā pašā dienā skolotāja mani izsauca no stundas un aizveda uz citu kabinetu. Kabinetā bija audžu mamma, direktore, skolotāji un sociālais darbinieks.
Bija saruna par mūsu situāciju un es atteicos doties atpakaļ pie audžu ģimenes. Tajā pašā dienā mani nosūtīja no Aglonas uz krīzes centru Rīgā.
Krīzes centrā bija gan bērni, gan pieaugušie. Tur uzturējos apmēram divus mēnešus.
Tajā laikā nebija zināms, kur es dzīvošu, jo man vairs nebija audžu ģimene. Lai man nebūtu jādzīvo bērnu namā, mani skolas skolotāji Aglonā centās sameklēt man dzīvesvietu.
Pateicoties skolas skolotājiem, vēlāk mani nogādāja jaunā audžu ģimenē Aglonā.
Kāda bija otra audžu ģimene?
Es tā īsti nemaz viņus neiepazinu, jo tur dzīvoju neilgu laiku. Kopumā bija labi, bet ne tā kā mājās. Varu teikt, ka ģimene bija jauka, bet es īsti nejutos kā mājās. Uzrunāju vecākus uz “Jūs” kaut arī audžu mamma teica, ka tā varu nedarīt.
Kas notika tālāk?
Otrajā audžu ģimenē man piedāvāja vasaru pavadīt Amerikā kaut kādā amerikāņu ģimenē. Sākumā es negribēju braukt, nebiju priecīga. Audžu mamma stāstīja, ka būs interesanti, tāpēc piekritu.
Kā notika brauciens uz Ameriku?
Sākumā nāca cilvēki un intervēja mani. Jautāja dažādus jautājumus par mani. Vēlāk man atnāca vēstule no amerikāņu ģimenes, kura vēlējās, lai es vasaru pavadu pie viņiem. Vēstulē bija aprakstīts kādi ir ģimenes locekļi, kur viņi dzīvo, kā pavada laiku un daudz kas cits. Tad arī pēc laika bija jābrauc uz Ameriku pie ģimenes.
Kādas bija sajūtas braucot?
Es baidījos, bet lidojums bija foršs. Bijām vairāki bērni un mūs veda pavadones, kuras visu izstāstīja, parūpējās par mums un pavadīja mūs līdz viesģimenēm. Satraukums bija, jo nezināju kā būs ģimenē.
Tajā laikā domāju, ka neprotu saprasties ar cilvēkiem un vispār nevaru dzīvot ģimenē.
Kā satiki viesģimeni?
Kad ieradāmies, katru bērnu sagaidīja ģimene. Sākumā bija ļoti dīvaini. Pirmajā rītā, kad pamodos ilgi negāju ārā no savas istabas un nespēju noticēt, ka esmu atbraukusi.
Kā kopumā notika ciemošanās?
Pirmā nedēļa pagāja iepazīstoties. Man bija vāja angļu valoda. Lai sazinātos izmantojām tulkošanas programmas telefonā.
Pamazām iepazināmies, sadraudzējāmies un angļu valoda uzlabojās. Mums izveidojās ļoti ciešas attiecības. Daudz laika pavadījām dažādās aktivitātēs. Īpaši satuvinājāmies pēc kāda kopīga brauciena. Tiešām bija ļoti labi, jutos laimīga. Par mani arī visu laiku rūpējās pavadones, sazvanījāmies un stāstīju kā man iet. Laiks pagāja ļoti ātri un jau neticēju, ka ir jābrauc mājās.
Vai vari pastāstīt par ģimeni?
Ģimenē ir mamma, tētis un dēls, kurš ir nedaudz vecāks par mani. Ģimene ir ļoti sirsnīga un aktīva. Daudz laika pavada kopīgās nodarbēs. Ciešas attiecības ir arī ar citiem ģimenes locekļiem un draugiem. Bieži tiekamies, pavadām laiku kopā.
Vai bija kādas domas, ka Tevi varētu adoptēt?
Nē, nekad nedomāju, ka viņi varētu mani adoptēt.
Es jau biju veca, lai kāds mani adoptētu. Man bija gandrīz 15 gadi.
Kas notika tālāk?
Tuvojās viesošanās noslēgums un vecāki teica, ka gribētu mani adoptēt.
Es sākumā teicu, ka man jāapdomā, neatbildēju viņiem. Dienu pirms lidošanas mājās es viņiem pateicu, ka gribētu, lai viņi mani adoptē. Visi bijām tik priecīgi, raudājām no priekiem.
Tad atgriezies Latvijā. Kā notika adopcija?
Atgriezos Latvijā pie audžu ģimenes Aglonā, bet visu laiku sazinājos ar ģimeni Amerikā.
Ģimene sāka kārtot adopcijas dokumentus. Viņiem bija jārīkojas ļoti ātri, jo mani drīkstēja adoptēt tikai līdz 16 gadu vecumam.
Pēc četriem mēnešiem visa ģimene atbrauca uz Latviju, dzīvojām kopā apmēram mēnesi. Tikmēr kārtoja dažādus dokumentus, bijām bāriņtiesā. Pēc mēneša mēs visi kopā lidojām uz Teksasu. Vēlāk vēlreiz bija jābūt Latvijā un tā vairākas reizes lidojām turp un atpakaļ līdz Latvija apstiprināja manu adopciju. Visi bijām ļoti laimīgi.
Kā notika Tava dzīves maiņa uz Ameriku?
Es jau biju iepazinusi viņu dzīvi un man patika. Liela atšķirība bija skola. Aglonā pabeidzu 10.klasi un man būtu bijis jāuzsāk mācības 11.klasē. Amerikā man bija jāatgriežas 9.klasē. Tikmēr labi apguvu angļu valodu.
Šobrīd mācos 11.klasē un man ir labas atzīmes. Ātri iesaistījos dažādās aktivitātēs. Dziedāju, sportoju un nodarbojos ar dažādām lietām ārpus skolas.
Vēl atšķirīgi šķita tas, ka sākot ikdienā dzīvot Amerikā, man bija jāiegūst autovadītāja tiesības. Latvijā tiesības ir tikai no 18 gadiem, bet Amerikā ātrāk.
Viegli mainīju dzīvi un ģimene man visā palīdzēja.
Kā Tev šobrīd patīk Tava dzīve?
Man ir laba ģimene, skolā iet labi, man ir vietējie draugi. Ārpus skolas varu nodarboties ar to kas man patīk. Sportoju, vienās sacensībās ieguvu labāko vietu Teksasas štatā. Paralēli visam vēl strādāju brīvlaikos par zobārsta asistentu. Viss ir labi.
Vai esi domājusi, ko darīsi pēc vidusskolas?
Domāju, ka mācīšos par zobārsti. Šeit brīvlaikos var viegli atrast darbu. Man piedāvāja strādāt par zobārsta asistentu. To daru jau otro gadu un man patīk. Tur strādājot varu saprast vai gribu par zobārstu mācīties augstskolā. Šobrīd domāju, ka tā būs mana profesija.
Vai kādreiz spēji iedomāties, ka tā varētu notikt?
Es kādreiz ļoti gribēju labu ģimeni. Reiz skolā Aglonā bija jāraksta domraksts un jālasa skaļi klases priekšā.
Domrakstā rakstīju kā ievēlos vēlēšanos, kad krīt zvaigznes. Vēlēšanās bija – laba ģimene. Es gan īsti nekad neticēju, ka man tāda būs. Tagad ir!
Vai šobrīd sazinies ar savām audžu ģimenēm Latvijā?
Es esmu pateicīga par visu ko abas audžu ģimenes man deva, bet īsti nesazinos. Dažkārt sazinos ar bioloģisko meitu no pirmās audžu ģimenes, jo mēs dzīvojām kā māsas vairākus gadus. Tad pajautāju kā klājas audžu vecākiem. Dažkārt arī sazinos ar otro audžu ģimeni, bet ļoti reti.
Vai sazinies ar savu bioloģisko mammu?
Jā. Es pat satikos ar viņu. Kad man bija 17 gadi, mēs ar mammu ciemojāmies Latvijā. Speciāli braucām uz Kārsavu, lai es pirmo reizi satiku bioloģisko mammu.
Es gribēju, lai līdzi nāk arī mana Amerikas mamma. Bija interesanti. Satikāmies, aprunājāmies. Uzzināju, ka patiesībā mēs esam 5 bērni un šobrīd jaunākajai māsai ir 1 gads.
Kā juties satiekot bioloģisko mammu?
Grūti raksturot emocijas. Lai kāda viņa būtu, tā ir mana bioloģiskā mamma. Es nekad neesmu bijusi dusmīga uz viņu.
Es priecājos, ka tagad viņa ir labojusies un jaunākie divi bērni dzīvo ar viņu. Ceru, ka viņa vairs neatgriezīsies pie savām atkarībām.
Vai sazinies ar draugiem Latvijā?
Man Latvijā ir tikai daži draugi. Domāju, ka pēc pārcelšanās uz Ameriku varēja saprast kurš ir īsts draugs un kurš nav. Ar vienu draudzeni biežāk sazināmies.
Vai esi domājusi par braukšanu uz Latviju?
Brīvlaikos strādāju zobārstniecībā un domāju sakrāt naudu, lai varētu aizbraukt ciemos uz Latviju. Arī mana ģimene labprāt vēl brauktu uz Latviju.
Kā kopumā šobrīd jūties?
Es esmu laimīga. Man beidzot ir ģimene.
Es nekad agrāk nebiju domājusi, ka man tiešām būs mamma, tētis, brālis. Iepriekš nekur nejutos kā ģimenes loceklis, šeit es tā jūtos. Mans sapnis par ģimeni ir piepildījies.
Autores komentārs: Paldies Arinai par sarunu! Novēlu, lai turpmāk ir arvien lielāki sapņi uz kuriem tiekties un piepildīt! Sapņi mēdz kļūt par realitāti.
Citi pieredzes stāsti lasāmi www.esence.lv.
Seko Esences Facebook un Instagram lapai, lai lasītu citus stāstus!