Atvaļinājums mammai nav bijis un arī tuvāko gadu laikā nav plānots

FOTO: ilustratīvs

Mani bērni un ģimene vienmēr ir uztvēruši un domājuši, ka es nekad nevaru būt piekususi, nogurusi, vai man vienkārši var būt slikts garastāvoklis. Esmu mamma jau vairāk kā 14 gadus, kopš pirmo reiz rokās turēju savu lielo puiku. Tik maziņu, trauslu. Un tieši tajā brīdī arī mana pasaule sagriezās par 180 grādiem.

Tas nogurums, rūpes, kuru piedzīvojām gatavojoties eksāmeniem skolā bija "pupu mizas", salīdzinot ar to, ko piedzīvojam esot mammai. Tās negulētās naktis, raudāšana, bļaušana, veļas kalni, bērnu slimošana... Ar lielo puiku piedzīvoju lielās "uguns kristības", viņs negulēja ne dienu, ne nakti, es biju pārgurusi, raudāju, ģību. Labi, ka man ļoti palīdzēja mani vecāki un mazais brālis ar dēliņa pieskatīšanu. Bet pluss tam visam bija tas, ka es biju ļoti jauna un dulla. Organisms vēl nepiekusa tik ļoti, kā tas ir vecumā virs 30. Šie dzīves pārbaudījumi neizturēja manu pirmo laulību. Es sapratu, ka man nav līdzās cilvēks, uz kuru var paļauties un es ar visu tieku galā arī viena. Tā es audzināju dēlu viena, brīvdienās ļoti daudz palīdzēja mani vecāki. Bet to laiku es vairs neatceros kā ko neizdarāmu, vai īpaši grūtu. Es tiku ar visu galā, taču tagad, kad ģimenē aug trīs bērni, esmu piekususi, nogurusi, stresā, jo atslābt nevar vispār. Mums nav nedz ideālā kārtība mājās, nedz arī smaidīgā mamma 24 stundas diennaktī. Ne tuvu tam. Kā Jūs domājat, kā mamma var izskatīties vakarā, ja viņa mostas pēc pieciem no rīta? Ieeju dušā, tā acis vieglāk atveras, tad pagatavoju sev kafiju un gatavoju brokastis visiem trim bērniem.

Esmu sapratusi, ka tik agri bērni ēd vai nu auzupārslu putru, vai arī plānās pankūkas ar pašu vārītu ievārījumu. Sākumā domāju, labi, ja negribat brokastis, tad ejat ar tukšiem vēderiem, bet nu esmu sapratusi, ka arī viņiem diena ir pietiekoši gara un brokastis ir ļoti vajadzīgas. 6:30 ceļas visi bērni, līdz tam esmu sakārtojusi mazajai meitai somu uz dārziņu, nedaudz piekārtojusi māju, nomazgājusi traukus un ielikusi mazgāties drēbes. 7:00 izbraucam no mājām uz bērnudārzu, tad vienu skolu, tad otru un tad mamma brauc uz darbu.Lielākā daļā ikdienas tiek pakārtota bērniem, ne sev. Nākamais cēliens sākas pēc pl:18tiem, kad esam ceļā uz mājām - jāpaņem brālis no treniņiem, dažās dienās māsa no nodarbībām un maza māsa no bērnudārza, ja tētis to vēl nav izdarījis. Mājās esam pirms astoņiem. Mājās atbraucot - piekārtojam māju, kura ir sagriezta ar kājām gaisā, jo tajā rotaļājas viens liels un 3 mazi kaķi. Domāju, ka tie, kuriem ir dzīvnieki, mani noteikti sapratīs. Iztīram kaķu kasti, ieliekam ēst, ielejam dzert.

Tad sākam gatavot vakariņas, ar čīkstošu un brēcošu mazo māsu pie sāniem, jo viņai ir nepieciešama uzmanība. Tā nu klausoties raudāšanā, čīkstēšanā, gatavoju vakariņas, mazgāju traukus, ja tas nav līdz galam izdarīts no rīta, kārtoju koridori, slauku gružus, jo privatmājā ļoti ātri sanesas smiltis, tīrīt to var vairākas reizes dienā. Izņemu veļu no veļasmašīnas...

Paēdam. Tad pārbaudām mājasdarbus, mēginām pārrunāt dienā paveikto un mamma vienkārši "atslēdzas" uz dīvāna. "Pabīdies, lai arī es varu apsēsties," tā kāds no apkārtējiem palūdz mammai. Ja saku, ka esmu piekususi, reti kad kāds noreaģē. Mamma taču nevar būt piekususi, ko tad tādu mamma dara? Viņai taču nav nekas fiziski grūts. Mamma ir mamma. 

Mamma tikai 24h diennaktī septiņas diena nedēļā domā par katru no bērniem, naktī mostas, ja mazā māsa ieraudas, naktī mostas, ja kāds pa māju staigā, ja nu kādam vēders sāp, galva sāp. No rīta gatavo brokastis, lai visi no mājas iziet paēduši, mamma tur bēdu par to, lai visi ir tīri, saģērbti, veseli, lai māja ir kārtībā utt. 

Man ir ļoti paveicies ar vīra mammu, kurai es varu pateikt, ka esmu nogurusi, piekususi un man nav spēka. Tad, kad viņa pie mums ciemojas, es varu atļauties ieiet guļamistabā un dienas vidū atpūsties atslēdzot smadzenes no visa, jo zinu, ka viņa bērnus pieskatīs, bērnus pabaros un nebūs tā, ka istabā ieskries kāds un teiks:"Celies, Emīlijai dibens jānomazgā, vai Virdžīnija sakāvusies ar Kristeru..." Tad nu nāk ārā viss, kas var iznākt. Bet tas jau ne deļ tā, ka bērnus nemīlētu, vai negribētu, tas ir no pārguruma, no neizgulēšanās, no stresa...

Bieži vien lasot un no malas skatoties, cik daudz mammas ir laimīgas par to, ka viņām ir bērni, fotogrāfijās vienmēr māja kārtībā un vīrs smaidīgs... Domāju, ko es darbu nepareizi, kādeļ mani bērni neprot sakārtot aiz sevis, kādēļ mani bērni tik daudz strīdas, kādeļ es tik ļoti nogurstu, ko es daru lieku, vai nepareizu? Izskatās, ka tikai pie mums mājās tā ir. Kādēļ man vīrs pukojas, dusmojas. Kādēļ citās ģimenēs sieva ir smaidīga, atpūtusies, ceļo vairākas reizes gadā, bet es - mājas, darbs, mājas...

Pozitīvais ir tad, ja Tu redzi, ka zem šī aizsega - matu lokām, garajām skropstām, uzpumpētajām lūpām, krūtīm, saulē nosauļotās ādas, ir tāda pati mamma kā es, viņai ir tādas pašas problēmas kā man. Varbūt arī mani no malas citi redz savādāku - vienmēr smaidīgu, atsaucīgu, aktīvu, bet īstenībā bieži vien ir tā, ka gribas iekāpt mašīnā un braukt kaut kur, nezin kur, izvēdināt galvu, izslēgt telefonu un nolikt visus trīs bērnus vīram pie sāniem. Ļoti daudziem vīriešiem viss šķiet citādi - viņi neredz netīros traukus, drēbes, agro celšanos, brokastis, bērnu slimošanu, bērnu niķus nakts vidū, viņi vienkārši var uz to visu māk atslēgties un to neredzēt, nedzirdēt. 

Man noteikti ir tādi periodi, kad negribas celties, ir tā, ka asaras birst no ne no kā, kliegt gribas par katru sīkumu un jā, es pa šiem 14 gadiem esmu pārgurusi, piekususi, jo atvaļinājums mammai nav bijis un arī tuvāko gadu laiku nav plānots.Cik ļoti es tagad saprotu savu mammu, kādēļ viņa bija bieži vien dusmīga, kādēļ viņa bieži vien raudāja, kādēļ viņai bieži vien nebija spēka un acīs bija lasāms izmisums... Mīļie, mammas var būt un ir nogurušas. Būtu jauki, ka apkārtējie spētu vairāk respektēt un atpūtināt mammas, atvieglojot ikdienu. Varbūt ir tādi kursi, kuri liktu tiem no malas padomāt un aizdomāties, ka mammas ir nogurušas un viņas dara šausmīgi daudz, domā šausmīgi daudz un viņām ir jābūt visaugstākajam atalgojumam uz pasaules ne tikai finansiāli, bet emocionālajā ziņā. Pēc sevis zinu, ka man nevajag dārgu auto, kaklarotu, vai kažoku, man pietiktu ar garāku rītu, ar kafiju gultā, ar tīru, klusu māju kaut vienu reizi nedēļā...

Mamma Zane

Sūti savu stāstu uz realamamma@maminuklubs.lv!

Stāsti būs kā iedrošinājums katrai mammai par to,ka ir normāli būt nogurušam. Ir normāli atzīt, ka kaut ko nespējam. Ir normāli būt normālai, nevis perfektai mammai!

Reizi mēnesī kādai stāsta autorei dāvinimāsim pārsteiguma balvu!

Skaties jau svētdien TV3 plkst.8:50 Māmiņu Klubā pirmo sēriju seriālā REĀLAS MAMMAS! Parunāsim par nogurumu!