Atpakaļ ierindā jeb nedēļa strādājošas mammas statusā

Sveikas,

Uh! Laiks vienkārši lido. Pirmā nedēļa strādājošas mammas statusā aiz muguras. Likās, ka būs grūtāk, bet kā noprotiet - izdzīvoju. :) Un kā es atkal priecājos par brīvdienām.

Jo tuvāk nāca mirklis, kad bija jāatgriežas darbā, jo lielāku satraukumu tas manī radīja. Kā būs? Kas būs? Kā nekā, nebiju taču strādājusi vairāk kā gadu. Visvairāk mani baidīja agrie rīti, jo abi ar dēlu esam izteiktas pūces.

Atgriešanās darbā bija negaidīti jauks pasākums. Tikšanās ar kolēģiem, atkal pašai savs laiks un iespēja nesteidzoties papusdienot. :) Jā, pirmās dienas rīts bija tāds nedaudz dīvains, īpaši brīdī kad aiz sevis aizvēru durvis, aiz kurām palika mans gulošais puika. Un vienīgā doma, kas jaucās pa galvu bija – nu, bet kā tā, viņš pamodīsies un es nebūšu blakus. Ap pusdienas laiku sazvanīju auklīti, Elis esot mierīgi pamodies, paskatījies, ka manis nav, nedaudz izbrīnīts paskatījies uz auklīti un bez protestēšanas piecēlies. Un tā bija pirmā un vienīgā mana zvanīšana auklītei visas nedēļas laikā, jo biju 100% pārliecināta, ka viss ir labi. Tas, protams, manos kolēģos radīja izbrīnu – kā tu tā vari, nepiezvanīt un nepajautāt. Nezinu!? Varu! Jo ja nu kas, auklīte taču man piezvanīs. Un kuram no tā kļūs labāk, ja es ik pēc stundas zvanīšu?

Ak, šīs jaukās atkal tikšanās. :) Ja nekļūdos, tad Wuda rakstīja par to, ka ieguvums ir šīs vakara tikšanās, kad atgriežoties tev pretī tipina cilvēciņš ar pret tevi pastieptām rociņām. Jā, tas ir dienas „saldākais” mirklis. Tiesa, man par pārsteigumu, jau trešajā dienā dēls pieskrēja pie manis, es viņu samīļoju un prom bija. Tā sakot – forši, ka tu atnāci, nu es jūtos drošībā, bet piedod, man te nenokārtotas lietas. Savukārt piektdien, viņš piecēlās vienlaicīgi ar mani. Saģērbu, iedevu brokastu dzērienu un pati ģērbos uz darbu. Tikmēr Elis stāvēja koridorā un mani vēroja. Vēru vaļā durvis un domāju, kas nu būs. Ziniet kas? Viņš smaidot pienāca pie durvīm un tās aiz manis aizvēra. :) Es vēl mirkli pastāvēju, ar domu, ja nu tomēr ieraudas, bet ...

Un te nu es beidzot sapratu, par kādām piesaistēm vai sasaistēm savā lekcijā runāja D.Zande. Un atkal es pārliecinājos, ka veltot šo gadu tikai dēlam, esmu viņam radījusi drošības sajūtu. Sajūtu, ka es viņam esmu un būšu. Sajūtu, kuru nevar nopirkt par naudu. Un tā drošības sajūta ir mūsos abos. Vienīgā lieta, kas mani šobrīd satrauc, ir auklītes lielā lutināšana, kura nu sāk atspēlēties arī uz mani. Kaut kas neizdodas – jāparaud, mazums arī mamma steigsies palīgā. Ak, nē, auklīte steidzas, bet mamma nē? Hmm ... domāšu ko citu. Ā, nevaru kaut ko dabūt – paraudāšu. Ja nu šoreiz izdodas. :) Es jau smejos – vecmāmiņu fenomens, ko tu padarīsi. :) Katrā ziņā dēls zina, ka raigaiņiem mūsu mājās vietas nav. Tiem vieta mežā un ZOO.

Un vēl kas. Ja agrāk man likās, nu kas tad tur liels mamma un strādā, tad nu es varu teikt – strādājošas mammas pelnījušas medaļu. :) No rīta pati + bērns, tad darbs. Mājas, ēst gatavošana, tīrīšana, mazgāšana, lietu sagatavošana nākošai diena. Un tā dienu no dienas.

 Lai mums visām jauks vakars. 

Kristīne

P.s. titulbilde no i-neta dzīlēm.