Atgriešanās bērnībā Vārnu ielas republikā

Noteikti gandrīz katra no mums zina, kas ir „Vārnu ielas republika”. Varbūt kāda pat ir tajā dzīvojusi. Es esmu rīdziniece un savu bērnību esmu pavadījusi netālu no šīs republikas.

Nesen, 19.aprīlī, ieraudzīju, ka Dailes teātrī ir īpašā diena, kad daudzām izrādēm ir lētākas biļetes! Šādas iespējas mēdzu izmantot. Arī šoreiz! Iegādājos biļetes uz izrādi „Vārnu ielas republika”. Protams, ka nosaukums jau vēsta par ko būs šī izrāde. Jāatzīstas, ka es neesmu lasījusi grāmatu un redzējusi filmu, tāpēc man bija vieglāk, jo gāju kā balta lapa. Arī vīrs uzreiz teica, ka jāiet.  Lai gan sanāca tā, ka uz teātri bija jādodas abiem pēc garas darba dienas, taču tas nemazināja to īpašo sajūtu, ka mēs divatā varam doties izbaudīt laiku sev, pavadīt to kopā un vēl baudīt kultūru.

Izrāde bija lieliska! Tas nu ir fakts! Aktieri savas lomas nospēlēja godam! Mani patika, ka izrādē bija dekorācijas, kas tik lieliski atainoja tādu mājas pagalmu, kādi tie ir bijuši un joprojām nereti ir sastopami.

Skatījos izrādi un pieķēru sevi pie domas, ka es jūtos kā  atgriezusies bērnībā, kad bijām bezrūpīgi, pagalmā spēlējām dažādas spēles, bija t.s. bariņi, bija arī kariņi. Likās, ka esmu atgriezusies tajā laikā, kad gribējām cīnīties par visu, par taisnību, kad bijām bērni! Skatījos izrādi, gremdējos atmiņās un reizē arī palika skumji. Skumji, jo tā ir manas un vēl iepriekšējās paaudzes bērnība! Mūsdienu bērniem bērnība nav tāda! Zāle bija pilna ar skolēniem (liekas, ka no kādām lauku skolām), viņu bērnība 100 punkti ir savādāka. Tajā ir citas problēmas, citas lietas, cita attieksme. Skumji, jo tas liek apjaust, ka mēs kļūstam vecāki un mūsdienas ir pilnīgi savādāka.

Atmiņas raisīja arī mūzikas instrumenti, kas tika izmantoti izrādes laikā - katli, katlu vāki, bleķa krūzītes! Nu pilnīga bērnības skaņa!

Īpašu sajūsmu mūsos izraisīja brīdis, kad otrā cēliena laikā, zālē ieslēdzās gaisma un izrādes varoņi atdeva savas kūkas bērniem, kas sēdēja zālē! Tas bija aizkustinošs brīdis un visi bija sajūsmā.

Protams, ka skatījos uz bērniem zālē un reizē arī šausminājos. Laikam ir pagājis arī laiks, kad uz teātri tika uzvilkts svētku tērps, bērni tika pucēti, viņiem tika mācīta etiķete kā teātrī iz jāuzvedas! Lieki piebilst, ka bērni bija kedās, kā tikko no skolas sola izrauti, un ar cepurēm galvās. Bet arī izrādes laikā zēni sēdēja ar savām kepkām galvā! Mjā... laikam mūsdienu etiķete ir savādāka! Man skumji arī palika par to, ka pāris vietas tālāk sēdēja puisis, kurš izrādes laikā uzlika austiņas un klausījās mūziku tā, ka man (sēžot 3 vietas tālāk) tā traucēja, bet skolotāja, kas sēdēja viņam blakus, pat neaizrādīja!

Kopumā par izrādi varu teikt tos labākos vārdus! Jā, varbūt 3 gadīgam bērnam šī izrāde neko neizteiks, bet lielākam jau būs interesanti! Zālē bija redzami daudzi mazi bērni, kas uz šo izrādī bija atnākuši ar saviem vecākiem. Ir jauki, ka vecāki joprojām cenšas audzināt savos bērnos kultūru - vest uz teātra izrādēm un citiem pasākumiem. Prieks bija skatīties starpbrīdī uz mazajām jaunkundzītēm un jaunkungiem, kas bija skaisti sapucēti blakus saviem vecākiem!

Ja ir vēl tāda iespēja (bet varbūt jaunajā teātra sezonā), tad iesaku aiziet un noskatīties šo izrādi. 

Izrādes laikā L.Dzelzīša atveidotais tēls teica kādus vārdus, kurus nevarēju nepierakstīt un neuzrakstīt jums!

„Es neesmu resns, es tikai esmu par īsu savam augumam!”

/Šprote/

Aab