Apaļš ābols bumbierim sit un kož...

Ceturtdiena. Rīgas diena. Braucām uz lielajiem "Gaiļiem"*, tad lidojām uz mazajiem "Gaiļiem"**. Visu paspējām, visu izdarijām. Lielais nopelns Kārlim, kurš izrāvās uz divām stundiņām no darba, lai mūs fiksi nogādātu no punkta A uz punktu B. Nu jau viss beidzies. Ergoterapijā nebija tik spoži kā man būtu gribējies, tomēr katram mākonim zelta maliņa - iegāja kabinetā un pirmo nodarbības pusi darbojās ar terapeiti viens pats. Maza uzvara.

Dodamies mājās. Būtu tā kā jāsteidzās uz autobusu, lai pēcāk nebūtu pieturā jācīnās ar nogurušu un izsalkušu, un dusmīgu, jo nedrīkst kāpt katrā autobusā, kurš pieripo pieturā, bet tikai tajā, kurš aizvedīs uz centru, nevis Garkalni vai Pļavniekiem. Ej un izsakidro. Parasti saku ka der tikai ar cipariņiem "21", reti kad līdz... Tapēc jāskiren un jābūt tieši laikā - uz īsto, lai nav liekas galvassāpes.

Alberts dzied "apaļo ābolu". Velku zābakus, mudinu aplikt šalli un uzlikt cepuri. Ašāk, ašāk- varbūt nenokavēsim. NĒ! Skaļš brēciens pa visu slimnīcas uzgaidāmo telpu. Jānodzied līdz galam. Sāku klusi dungot līdzi... KUŠ! Jā, pareizi, pirmo pantu viņš dzied viens pats, VIENMĒR! "Kā pa jūkam, jūka pēc... Mums i sānaci sānaci aufābēēēc!" Klusums. Divas gaidu pilnas acis skatās manī un gaida, kad es uzsākšu dziedāt otro pantu... Dziedam abi: "Apaļš ābols bumbierim cep čības [...]Mums ir sanācis, sanācis alfabēts!.  Viss! Ģērbjamies! "URĀ!" Smejas. Uz autobusu vairs nepapsēsim, redzu pa logu, kā tas lēni atiet no pieturas...

Pieturā sākas kašķis, kā jau iepriekš paredzēju. Labi, ka nenākas pārāk ilgi gaidīt nākamo transportu un pēc 10 minūšu krīzes esam laimīgi busā. Gurdi atslīgstu viņam blakus krēslā un ceru, ka varēsim mierīgi aizbraukt līdz centram, lai tālāk tiktu līdz 'mikriņam' un beidzot mājās. Sacerējos par daudz. Laika posmā no diviem līdz trijiem autobusos ir smērā liela kņada, jo mājup vai uz pulciņiem trauc daudz skolēnu. Mobilie telefoni 'žvankšķ' uz pilnu klapi, čalas, burzma un dažkārt brīva vieta kur apsēdināt jāizcīna ar zobiem. Šoreiz gan tikām sēdēt, tomēr troksnis liels un Alberts sāk uztraukties. Nespēj nosēdēt, nemierīgs. Esam apsēdušies blakus E-talona lasītājam, kurš tiek pīkstināts katrā pieturā - Alberts sāk pa aparātiņu daudzīt ar dūrīti, katreiz, kad kāds pie tā pieliek savu maku/somu/krūtežu! Apturu Albertu un lūdzu, lai tā nedara - saplīsīs... Mēģinu novērst viņa uzmanību ar skatīšanos pa logu, tomēr jūtu kā pamazām situācija kļūst nekontrolējama. BLIUKŠ! Saņemu sitienu pa vaigu! Bloķēju mazā boksera rokas, bet viņš izlokās un iekožas no visa spēka man rokā - izturu, par laimi cauri jakai nesāp tik ļoti. Pasaku ka man sāp, lūdzu lai tā nedara. Mēģinu nomierināt un kad pamazām izdodās aiz muguras kāda balss Albertu uzrunā "Nu, puisīt, kam tu tā dari, mammītei taču sāp! Nevar tā autobusā uzvesties!" KUŠ! Alberts skaļi nobrēcas. Pagriežos, pretī raugās šokā ieplestas acis. Ātri nomurkšķu jau iepriekš sagatavotu tekstiņu - "Bērnam ir autisms, lūdzu nekomentējiet un neaudziniet viņu. Paldies!" Iegrūžu Albertam saujā savu telefonu - jā, nepareizi, bet man un viņam miers. Notrinkšķ ierastā aplikācijas skaņa un Alberts priecīgs caur asarām sāk klusi zīmēt burtus. Miers. Nozombēju. Atkal. Jau trešo reizi šodien.

Pirmo reizi mikriņā uz Rīgu. Tad uzgaidāmā telpā pie ārsta, kur nācās gaidīt teju 40 minūtes. Un tagad... vai tas ir risinājums? Nē. Nav. Tas ir pagaidu plāksteris. Lai izbēgtu no kāsķa, no sāpēm, no nesapratnes.

Jūtu, ka man un noteikti Albertam arīdzan šodien pietiek. Cauri centram netiksim un mikriņā mājup būs vēl grūtāk, lemju par labu tam, ka dodamies līdz Kārlim un tad mājās ar mašīnu. Galu galā izdodās pārsteidzoši labi pārsēsties autobusā uz Sarkandaugavu un jau pēc 20 minūtēm esam pie tēta. Kā par brīnumu arī tētim darbs ir beidzies, lai arī tā nebija plānots. Viss. Tētis. Mašīna. SVĒTLAIME visiem! Braucam.

Vakarā guļu un prātoju, ko es šādās dienās varu darīt labāk, ko varētu mainīt tā, lai Albertam ir vieglāk. JO saprotams, ka ne jau viņš ir vainīgs pie savas agresijas, bet apstākļi un situācijas kurās viņš ir spiests tā rīkoties. Galvā kā jautājumu tā atbilžu mākonis, kā tādā skolas uzdevumā, būtu jāsavieno pareizās atbildes ar jautājumiem, tikai, to ir tik daudz, ka apjūc un sēdi kā apdullis no informācijas biežņas. Ir tik daudz pamācību, tik daudz ieteikumu, tik daudz, bet vai tie ir pareizie, vai tie derēs, to jau tikai uzzināsim, ja izmēģināsim. Līdz šim nesekmīgi. Varbūt padodos par ātru - jābūt uztājīgākai un "jātur fronte"...

Ir grūti šādās dienās saskatīt labo. Tomēr... Šodien brīdī, kad Alberts bija mērenā histērijā pie Gaiļezera, par to ka jādodas iekšā milzīgā, baltā ēkā, aiz manis gāja kāda sirma kundze. Viņa noteikti jau kādu brīdi vēroja manu cīniņu ar mazo puisēnu. Alberts negribēja iet, bija jāstiepj aiz padusēm. Kājas spirināja, ārdijās un nebija pierunājams ne uz ko. Apsēdāmies uz soliņa un mīļoju viņu teikdama, ka nekas jau traks nebūs. Aiziesim pie daktera rociņu parādīt (pie mikroķirurga, par hemangiomu) un tad brauksim tālāk. Bet viņš tik raud... paveros augšup un redzu, ka mani vēro. Kundze lēni pienāk un novēl Dieva svētību un izturību. Pajautā vai esmu ticībā, atbildu apstiprinoši. Saujā iegulst maza, balta lapiņa ar svētības vārdiem. Kundze dodas tālāk. Izlasu. Noskatos pakaļ. Tai brīdī nespēju koncentrēties , lapiņa tika istumta kabatā. Klusi piedomāju, saņemos un izdodas Albertu pierunāt doties tālāk... Mājās atloku lapiņu vaļā un saprotu, ka pietika ar mazumiņu, lai saņemtos, lai nesabruktu turpat uz betona flīzēm un nesāktu raudāt. Paldies.

_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu,

lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību! /Jāņa 3:16/

_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_

* Rīgas austrumu klīniskā universitātes slimnīca "Gaiļezers"
** Bērnu klīniskā universitātes slimnīca - Gaiļezera novietne