№37 Rasa: Kad nav vairs laika parūpēties par sevi.

Tik ļoti priecājos par izpēju piedalīties Labākās Sievas konkursā, jo jau izlasot paziņojumu, ka šogad atkal tas tiek rīkots, atmiņā atausa tik jaukie brīži ko pavadīju ar vīru pagājušā gada konkursa laikā, kā arī atziņas ko guvām. Tā bija vareni jauka iespēja analizēt un rūpīgāk izvērtēt ko un kā darīt, lai mūsu attiecības kļūtu dziļākas, lai mēs spētu viens otru papildināt un stiprināt.

Par spīti manai šī brīža situācijai, cerēju ka jaunajā divu bērnu mammas ikdienā spēšu atrast brītiņu, lai veltītu to vīram un mūsu attiecību paplašinašani un stiprināšanai, bet tomēr šīs nedēļas laikā sapratu ka tas ir teju neisepējami.

Viesturiņš šobrīd paņem lielāko daļu manas dienas  un pārējās kripatiņas godīgi jāsadala Albertiņam un mājas darbiem. Abi ar vīru mūsu attiecību kopšanai un spodrināšanai esam uzlikuši tādu kā pauzi. jo prioritātes pašas par sevi ir sarindojušās atstājot mūs pēdējā vietā.

Izlasīju pirmo uzdevumu un sapratu ka tas man ir reāli neizpildāms, jo nebūs laika lai to visu uzrakstītu. Tomēr sestdienas rītā saņēmos un ik pa brīdim uz lapas uzdrukāju kādu atmiņu, vai brīdi ko uzskatīju par nozīmīgu šīs nedēļas laikā - kad par mani rūpējas vīrs un mani divi superīgie bērni, arī māsa, kas pa darbadienām dzīvo pie mums.

* Pirmdiena: Albertiņš visu dienu izteikti cenšas mani mīļot. Apķeras ap kāju un lūkojas uz mani, lai ņemu opā.  Kad apsēstamies dīvānā un viņu samīļoju, tad dod buču.

*Otrdiena: Viesturiņš pirmo reizi sāk iepazīt savu balstiņu - atskan pirmie "ā" un "ū".

*Trešdiena - māsa vakarā palīdz un varu ielikt Albertu vannā, jo ir kāds kas uz to brīdi pieskata Viesturiņu.

*Ceturtdiena - Alberts mācās ēst pats ar karoti un viņam sāk izdoties. Priecīgs gan viņš pats, gan es.

*Piektdiena - laba saruna ar māsu, izrāda rūpes par mani.

*** Visas nedēļas garumā katru dienu saņemu zvanu no vīra, kurš apjautājas kā man iet, vai viss mums mājās kārtībā un ko sarūpēt vakariņām. (Uz veikaliem pagaidām izvairos iet ar mazo, tādēļ produktu iegāde nu uz vīra pleciem.)

Visu sestdienu domāju kā izpildīt uzdevumu un ku nu kā darīt, tomēr arī vakarā neatradās brītiņš kad visu skaisti salikt uz "papīra". Tā nu atliku uz pēdējo brīdi. Svētdienu. Bet...

...grūti sākās mans svētdienas rīts, kad pamodos un sapratu ka degu kā ugunīs un locītavās lauž asas sāpes. Izmērīju temperatūru un termometrs rādīja 37,9. Sajutu asas sāpes krūtī un iztaustot sajutu pamatīgu bumbuli.
Tā kā nebija ne iesnas, ne klepus sāku uztraukties, vai tik neveidojas mastīts vai kāds iekaisums. Pasūdzējos vīram, kā jūtos un viņš saprotoši atcēla savus dienas plānus, lai paliktu mājās un palīdzētu.

Pakonsultejos ar mammām portālā un lielākā daļa ieteica vienkārši biežāk zīdīt mazo, tieši no sāpošās krūts un gulēt, gulēt un vēlreiz gulēt. Tomēr visu rītu novalstījos pa gultu bet ne aci nespēju aizvērt, jo sāpes locītavās un galvassāpes bija tik mokošas, kad sāku domāt, vai tiešām parasts piena sastrēgums var tā izpausties.

Sazvanīju savu paziņu, kura ir ģimenes ārste un viņa pēc maniem pirmajiem teikumiem saprata ka iespējams mūsu mājās ienākusi nelūgta viešņa - GRIPA.

Saskumu, jo nudien negribu tagad slimot, kur nu vēl kad mājās vienai pašai jātiek galā ar diviem mazuļiem.

Galu galā vīrs devās uz aptieku un iegādāja zāles. Aflubin uz Oscillococcinum. Tā iedzēru zāles un visu vakaru pavadīju tupot gultā un dzerot pelašķu tēju.

Jāsaka lielais paldies vīriņam, kurš pienesa tējas krūzes, ucināja mazos un ļāva man atpūsties. Sajutu vislielākās rūpes un palīdzību, ko kopš Viesturiņa piedzimšanas nebiju piedzīvojusi, jo vienkārši pati tam neļāvos un steidzu visu darīt viena. Laikam gribēju sev pierādīt ka divu bērnu mammas statuss manā ikdienā neko nemainīs, tomēr... maina gan. Tā visu dienu tupot dīkstāvē domāju, kāpēc tagad tieši saslimu. Un tad prātā iešāvās sīksīka doma. Iespējams, kad mums vairs nav laika parūpēties un palūgt lai kāds palīdz, tad dzīve noliek mūs pie vietas un parāda, cik svarīgi ir atcerēties pašiem par sevi, nevis tikai apkārtējiem. Ir jāiemācās lūgt palīdzīgu roku, lai nesabruktu.

Skumīgi, ka nokavēju iespēju piedalīties, bet ceru, ka nākošgad būs tam laiks. Tāpat arī ceru, ka varēšu pildīt uzdevumus Jums visām līdzi un iegūt lielāko balvu no visām - piepildījumu manās un mana vīra attiecībās, kā arī izvērtēt sevi un būt par labāko sievu savam vīram.

Veiksmi visām LABĀKAJĀM SIEVĀM! ;)

P.S. (Šodien kā par brīnumu jūtos jau krietni labāk, nelauž kaulus un arī piena sastrēgums izgājis. Nedaudz gan galva sāp, bet tas jau ciešami. )