25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Tad, ja pieaugušā vecumā ar saviem vecākiem izjūtam pārāk ciešu, pat atkarīgu saikni, uz situāciju svarīgi paraudzīties it kā no malas, lai izvērtētu, vai arī turpmāk vēlamies tieši šādas attiecības. Kas vēl nepieciešams, lai kļūtu patiesi patstāvīgas, Sieviešu Klubam stāsta psiholoģe Maruta Ludāne, konsultāciju firmas Intellego psiholoģe - konsultante.
Ar ko sākt?
1. Vispirms jāmēģina apzināties, kas ir tas, kas mūs tur un neļauj no vecākiem atdalīties.
To var izdarīt, uzdodot sev jautājumu: kā mana dzīve izskatītos tad, ja notiktu tas, ko es vēlos - es kļūtu neatkarīga no vecākiem. Var pat mēģināt uz lapas uzrakstīt to, kādas pozitīvas izmaiņas mūsu dzīvē ar šo pavērsienu varētu notikt.
Tad, kad uzskaitīti ieguvumi, svarīgi uzskaitīt arī visus zaudējumus, kas rastos līdz ar šo soli. Uzskaiti visu, sākot ar tādiem praktiskiem zaudējumiem, kā, piemēram, nāksies vairāk naudas tērēt par īri vai ēdienu, un beidzot ar izjūtām, kurās pašas sev varbūt pat baidāmies atzīties! Piemēram, bailes no vientulības, bailes, ka viena pati netikšu galā, nespēšu pieņemt pareizu lēmumu.
Dažkārt mēdzam stāstīt, ka būtu labi dzīvot patstāvīgu dzīvi, tomēr kādu iemeslu dēļ to nevaram. Tāpēc ļoti svarīgi no sirds saprast, ko pazaudēsim tad, ja kļūsim neatkarīgākas!
2. Jāizvērtē, kāda tad galu galā ir zaudējumu un ieguvumu bilance. Ja reiz ir sajūta, ka iegūsi vairāk nekā pazaudēsi, var pieņemt lēmumu. Šajā brīdī ir svarīgi apzināties, ka ieguvumi no patstāvības var būt novērtējami tikai ilgakā laika posmā, un īstermiņā var nākties tikt pāri nevienam vien šķērslim.
3. Pēc tam rūpīgi jāizvērtē iemesli, kas mūs attur no patstāvības. Ļoti iespējams, ka daļa no tiem ir mūsu iracionālas kļūdainas pārliecības. Tie var būt arī ļoti praktiski, sadzīviski iemesli, piemēram, „es nekā nesaprotu no rēķinu maksāšanas”.
„Šajā gadījumā būtiski saprast, cik šīs bažas un iemesli ir patiesi, un pamazām jācenšas nostiprināt pārliecību par savām spējām ļoti konkrētās jomās.
Nav ieteicams sev uzreiz izvirzīt pārāk lielus mērķus, svarīgi sākt ar mazumiņu! Tad, ja ilgu laiku esam bijušas pieķērušās saviem vecākiem, nav ieteicama drastiska, pēkšņa saišu pārraušana. To vajadzētu darīt pamazām. Piemēram, atceroties, ar kādām situācijām agrāk pašas esam veiksmīgi tikušas galā. Tad sev jācenšas iegalvot, ka tad, ja esam atrisinājušas to, varam paveikt arī ko vairāk!
Tā pamazām, apgūstot nelielas iemaņas un apzinoties, ka daudz ko varam paveikt pašu spēkiem, iegūsim pārliecību par sevi un savām spējām,” pārliecināta psiholoģe.
Tomēr, ja kādu iemeslu dēļ māc sajūta, ka uzsākt patstāvīgu dzīvi ir ļoti grūti un tas sagādā grūtības, var meklēt arī psihologa palīdzību.
Paraudzīties uz savu dzīvi no malas
„Ja esam pieraduši visos jautājumos konsultēties ar saviem vecākiem un šādu attiecību modeli esam pieņēmuši kā normu, parasti mums pašiem uz esošo situāciju paraudzīties no malas ir ļoti grūti.
Visbiežāk situāciju apzināmies tikai saskaroties ar nedaudz citu realitāti (vai nu apmeklējot psihologu vai, piemēram, kādā krīzes brīdī, kas mūs izsit no ierastā ritma. Tāpat var būt, ka iznāk saskarties ar kādu citu pieredzi, kas liek pārvērtēt to, kā esam dzīvojuši līdz šim, cik lielā mērā tas mūs apmierina, ko tas mums dod (piemēram, vai tas mums palīdz sasniegt kādus dzīves mērķus)” uzskaita Maruta Ludāne.
Šķiršanās nekad nav viegla (arī fiziski un emocionāli atstājot vecāku mājas un kļūstot pieaugušām)! Tomēr jebkurā gadījumā, katrā dzīves posmā mums pašām sev nākas pārdefinēt savas iekšējās pārliecības un apzināties savas spējas. Arī šajā situācijā!
Lielā mērā jebkurš attīstības posms ir kaut kādā ziņā grūts, jo prasa izkāpt no ierastās „komforta zonas”.
Tad, ja pašas apzināsimies, ka daudz ko varam paveikt arī bez vecāku palīdzības, visdrīzāk tam noticēs arī viņi! „Nevajadzētu pārāk baidīties par iespējamām negatīvajām sekām, kas varētu veidoties attiecībās ar vecākiem tad, ja izvēlēsimies kļūt pilnībā patstāvīgas. Protams, īstermiņā varam piedzīvot, ka vecāki būs apvainojušies, dusmīgi vai ar mums nerunās, bet jautājums, cik ilgi?
Parasti tad, kad patiešām sajūtam, ka esam pieaugušas, vairs neskatāmies uz vecākiem tikai no bērna pozīcijas, spējam arī labāk saprast viņu vajadzības, nomierināt viņus, līdz arī viņi sajūt, ka būsim drošībā arī bez viņu tiešas nemitīgas uzraudzības,” pārliecināta psiholoģe.
Sieviešu klubs